8. marta apsveikumi

Cik daudz ir ziedu dažādu,
Tik arī jauku sieviešu,
Ko tikai mīlēt, lolot drīkst,
Jo citādi šī puķe nīkst.

Būt savā patiesībā drošai,
Būt durstīgai kā rozes zieds,
Būt tādai, kuru nevar nodot,
Būt tādai, kura pieburt prot.

Es no tevis neaiziešu,
Tevi projām nelaidīšu,
Dziļi tevī saknes dzīšu,
Tavai sirdij apkārt vīšu
Ciešām stiprām saitēm siešu
Neaiziešu! Nelaidīšu!
Paliec mana es tavs tad būšu -
Visu mūsu abu mūžu.

Ar tulpītēm pie Tevis teku,
Lai neliec galdā vecu beku.
Labāk glāzēs vīnu liesim,
Ļoti vēlu gulēt iesim!

Kaut uz melna āža jāšu,
Tomēr Tevi neatstāšu,
Un kad ziedēs upes krasti,
Apskaušu kā teļa asti.

Ak sieviete, ak sieviete -
Tu mana dieviete!
Klēpjiem tulpītes Tev sūtu,
Lai šai dienā prieks Tev būtu!

Ar balodīšu pastu
Tev sūtu baigo nastu
Simtiem tulpes saplaukušas,
Tev galdā nebūs vāzes tukšas!

Astotais marts ir tā diena,
Kad sieviete ik viena
Ir pelnījusi ziedus
Un mīļus apskāvienus!

Sieviete — tu esi trausla puķe, kuru mīlestības reibons šūpo smaržīgos un siltos tumšos viļņos, galvā mirdzinājot zelta kroni. Sieviete – tu skaistākā starp puķēm.

Ja tev dzīvē slikti klājas, Sirsniņa uz bēdām stājas, Atceries uz brīdi mani, Pasmaidi un viss būs labi.

Kā rožu krūmi, sievietes mēs esam, ko līdz pat salnām ziedu košums sedz, un vilinām, un priecājamies sevī, ka stiprais dzimums ērkšķus nesaredz. Kā gladiolas, sievietes mēs esam, kas tūkstoš krāsām liegi sirdi glauž; kā naktsvijoles, kuras mēness naktī ar smaržu stariem sirdis pušu lauž. Mēs sievietes, tik daudzveidīgas esam, kā viļņi, kas pār jūras klaidu klīst; ja vīrietis būs prasmīgs juvelieris, tam rokās nonāks dārgakmenis īsts!

Vai kāds ir aizdomājies, kāpēc mēs pavasarī sveicam dāmas? Un kāpēc tieši šajā dienā? Kad kalendārā astotnieks. Tad ziniet, pavasaris – mīlas dīgļa sākums. Un astotnieks – līdz bezgalībai, lai mīla plaukst!

Esi vienmēr kustīga, šiverīga, lustīga,
Bēdas lai Tev nestāv priekšā,
Laime lien pa logu iekšā.

Sieviete – dieviete
Vīrietis – velns
Vīrietis bez sievietes maziņš un melns.