Māmiņām

Ai, māmulīt, māmiņ, par ceriņa zaru Es gribētu šorīt pie loga tev plaukt Kļūt vēlētos ļoti par saullēkta staru, Kas pirmais pie tevis jo agri grib nākt Varbūt pat vēl labāk, Ja šorīt es būtu Par dziedoni cīruli pārvērties jau Tad skaistākās dziesmas Tu, māmiņ, sev gūtu, Kas teiktu bez vārdiem – Cik laba Tu man.

Tēt, tēti paskaties māmiņai vaigi zied! Tēti, tēti paskaties māmiņai acis zied! Tēti, tēti paskaties mamiņai rokas zied! Tēti, tēti ļoti gribu lai māmiņa vienmēr zied!

Nevienam es nesaku Savu lielu žēlabiņu, Māmiņai tai pasaku, Ta nesaka nevienam.

No saknītes lazda zieda, Sarkaniem ziediņiem. No sirsniņas es mīlēju- Savu tēvu māmuliņ!

Skaties mamm’ laiks ir pienācis Kad buču Tev iedot ir prieks Un atceries es Tevi mīlu Lai ko gan Tu nedaritu

Tā kā gara saules diena Esi, mūsu, māmulīt. Tava siltā, jaukā gaisma Devīgi mums ceļā krīt. Mīļāko no visiem paldies Vēlas sirds tev pasacīt.

Māmiņ,šodien tava diena! Ar to siltumu, ko devi, Es nu atkal sveicu tevi, Vēlos,lai tev nepietrūktu Labu,jauku dzīves dienu. Arī manā sirdī esi, Māmiņ,mīļā tu arvien!

Balta mana māmuliņa Balti mani audzinai Pati sevi netaupija Balti mani audzinot

Mēs mīļi un labi šai dienā, Bet pārejās? Tā nekas, Un tad-tad man prātā ienāk, Svētkos vien būt labam par maz.

MAZĀS MARTAS DZIESMA

No darba māmiņa pārnāks drīz es viņu ļoti gaidu. Kas māmiņu istabā ielaidīs, kas viņu saņems ar smaidu, kas atnest krēslu steigs, kas viņai mīļus vārdiņus teiks. Acis mirdz prieka dzirksteles es es…

Saulīt siltā, māmiņ jaukā, Abas viena labumiņa. No saulītes silti rīti, No māmiņas mīļi vārdi.

Ak, māmiņ, kaut tavā labā
Tik čakli es mācētu skriet,
Kad tavi solīši kādreiz
Sāks gausāki,gurdāki iet.

Ko gan lai šodien vēlam tev, Kad ceļš tik garš ir nostaigāts? Paldies par visu, ko mums devi, Par to, ka vienmēr biji klāt, Mūs mīlēji tu, nesaudzējot sevi, Paldies par visu, visu, māt!

Es vēlos, māt, tev paldies pasacīt par rūpju sudrabu ap manu mūžu, par asaru, kas tev uz vaiga spīd, ko varbūt steigā bieži nepamanu. Par guni pavardā, ko siltu kūri, par to, ka mūs ap sevi kopā turi, ka bēdu proti klusi salocīt un gaišu smaidu dienai apkārt vīt.

Ak, māmiņ, ciksimtiem solīšu
Tu dienām, pat naktīm skrēji,
Līdz mani, tādu nerātni,
Tik lielu uzaudzināji!

Gluži kā sniedziņš, kas ziemu krīt,
Tu esi tik gaiša un maiga,
Māmiņa, mīļā, tev saku labrīt
Un pieglaužu vaigu pie vaiga.

Ai māmiņa, cik laba Tu,
Tu mani baltu mazgāji.
No acīm skūpstot asaras
Man svētku drānas uztērpi.

Skaista roze mirdz man logā
Kā puķīte, māmulīte
Tā kā liela zvaigznīte
Tā kā liela puķīte!

Laba mana māmuliņa,
Labi mani mācījusi:
Ne sunīti kājām spert,
Ne guntiņas pagalītes.