Apsveikumi

Gultā var darīt visu, kas patīk abiem, pat lasīt...

Tu dzimusi starp rudens bērniem, To dzīvei rudens krāsas klāt, Un rudens vēju dotās dziesmas, Tev savā mūžā izdziedāt. Ik grūtībās tev lepnai stāvēt, kā martiņrozes salnās stāv, Un atvasaras silto gaismu Līdz pavasarim saglabāt. Nāk rudens atkal tavā sētā, Un vēl viens gads ir mūžam klāt. Tas pildīsies ar priekiem,bēdām, Varbūt būs mazliet bagātāks. Daudz daudz laba vēlējumu dzimenītē!

“Es ienīstu Tevi!” Tu saki, Un es tam ticu Cik dažreiz Grūti ticēt Ja saka: “Es tevi mīlu”!

Es atkritu zālē un raudāju. Pār mani noliecās zāles stiebrs un jatāja: - Kāpēc tu raudi? - Cilvēki man nodarīja pāri. Tie samina kājām manu darbu, ko es strādāju viņu labā,- es atbildēju. - Cilvēki mani katru dienu min kājām. Es tomēr slienos atkal uz augšu un turpinu augt,- teica zāles stiebrs. Es noslaucīju asaras un ķēros pie darba.

Tu atkal ievelc un izpūt – atkal smēķē? Labāk noskalo savu bēdu peļķē Necenties labot neko, labāk paklusē Tāpat neviens nebūs Tavā pusē Tu kā nekas būsi un paliksi Līdz atnāks kāds un teiks – celies! Bet piecelties ir grūtāk nekā krist Dziļā izmisumā atļauties dzist Bet izdzist jau katrs muļķis prot Vai tiešām tik grūti ir mācīties dot? Ņemt mēs katrs protam un gribam Bet savu sirdi atdot citam Vai mākam? Mēs tikai ejam un izliekamies Tēlojam tos, kas neesam Krītam depresijās un ceram Kad atnāks kāds – kam mēs deram Cilvēks, kas der cilvēkam? Vai mēs ticam pasakām? Paskaties apkārt cilvēks cilvēkam nav Tikai tukšums un sāpes atkal jau…

Es zinu to, ka gribu Tevi samīļot Tu zini to, ka ceļš uz manu sirdi Celts tikai tev. Mēs zinām to, ka kopā mums Jābūt ikdienu. Lai stiprinātu to, ko jūtam abi mēs Lai visi zina, ka esam nu mēs kopā Un lai pat nemēģina! Izšķirt mūs neviens!

Vīrieši ir cūkas, bet arī dzīvnieciņi ir jāmīl!

Laulības apliecību Nr.227744, uzskatīt par nederīgu. Saprati, muļķe.....

Tik balts un kluss... Krīt zemei pāri mirdzošs zvaigžņu pakavs. Un gaišām rokām skaudams zemes telpu Nāk senais, mīļais Ziemassvētku vakars.

Tava mīla dod prieku skumjās, mieru trauksmē, cerību izmisumā …

Es vienmēr būšu pusceļā uz Tevi, jo mīlestības ceļam gala nav….

Kas to zeltu izlaistīja Pa Jānīša rudzu lauku? Dieviņš zeltu izlaistīja, Tiru maizi gribēdams.

Lai tev vienmēr ir kāds, Uz kuru paļauties un ticēt, Laimīgās dienās mīlēt Un likteņa šķēršļus vīlēt!

Pa jauniem dzīves pakalniem Ej savu ceļu droši. Lai rozes tev bez dzeloņiem Zied ceļa malā koši.

Vēlam laimi spīdošu, Vīna glāzi dzirkstošu, Dzīvē prieku, panākumus, Makā lielus ienākumus.

Sakļaujas bērzi un vējā šalc- Esiet laimīgi abi! Ezerā atsaucas vilnis balts - Diviem kopā būs labi.

Ir sāpes, k nevar dalīt uz pusēm, Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu… Nostājas blakus Tev draugi un klusē, Kaut vai tā lai Tev palīdzētu.

Tieši tas, ka neviens mirklis vairs neatkārtosies, piešķir dzīvei tās apbrīnojamo vienreizību!

Mans prieks, lai manī nepaliek, Lai neieslēdzas klusi. Lai viena daļa Tevī tiek, Kas ļoti gaidījusi...

Sargies no tā, kas neatbild uz tavu siltumu.