Apsveikumi

Zvani dūc,skan līksmi dziesmas, Eglītēs mirdz sveču liesmas, Visur gaida rūķu saimi, Nes tie dāvanas un laimi.

Nē nepalīdzēs tam vairs ūdens vairs un ziepes, kam netīrumi pieauguši ir kā piepes.

Kad baltu ziemas sarmu No kokiem nopurina vējš, Lai Jaunais gads ar laimi atnāk, Ik sapni īstenībā vērš.

Es gribētu, lai manos spēkos būtu pasargāt Tevi no visām bēdām, jebkuras nelaimes, posta un neveiksmes. Bet tad Tu būtu nošķirts no citām šīs planētas būtnēm. Sirdssāpes ģimeni, laulību un draudzību vieno tāpat kā laime.

Kādreiz pisās šā un tā, Rītā, dienā, vakarā, Tagad sanāk šā un tā, Reizēm noraut kulakā.

Tu man iemācīji dzīvot Tu man iemācīji smieties, Tu man iemācīji raudāt, Tu man iemācīji mīlēt

Drīz sveicienus Tev dāmas sūtīs, Lai saule atspīd Tavās rūtīs, Kad ausīs dzimenītes rīts, Ar prieku, laimi cieši vīts………

Es ņemu debess gabaliņu zilu Un pielieku tam sniegpulksteni klāt, Vēl pūpolus un smaržu pilno silu, To visu vēlos tev es uzdāvināt.

Kā man izteikt mīlestību, Tai tik daudzu vārdu trūkst! Saliet glāzēs saules zibu, Zvaigznēs atstāt, lai vēl rūgst!

Ne tikai jaunību un prieku, bet arī sirmo matu sniegu, lai Jūs viens otrā mīlētu!

Kā laba grāmata ir visa mūsu dzīve, Tā skaista šodien,skaista būs rīt. Un laimīgs tas, kas spēj ar savu dzīvi Kaut vienu labu vārdu tajā ierakstīt.

Man nav burvju vārdu, Man nav trīs Laimes Mātes vēlējumu Un mans spēks ir puteklis Dieva saujā, Bet es: Ticu mūžīgai apsnigšanai, Ticu saulgriežu sniegiem,kas zemi tīru un mirdzošu padarīt māk, Ticu Ziemassvētku brīnumam,kuram dvēselē jāienāk!

Tu tiešām esi gudrs un izglītots cilvēks – vienmēr man piekrīti.

Ja tu mājo manā sirdī, īre tev nav jāmaksā.

Ты мой сон, ты мечты, мои мысли, От тебя я уйти не смогу. Мне так хочется быть к тебе близко, Только жаль, что пока не могу…

Kā es mīlu Tevi tā nemīl neviens, jo domāts ir Tev, sirdspukst ikviens!

Mīlestība piedod visu – arī apzīmētas sienas un sasistas krūzes.

Tu esi brūns ābeles zars, es – pirmā strazda balss. Kad satiekamies – aizdegas saules stars, Aiz kalniem zūd sniegi un sals. Tu esi lazdas krūms, es – pūpolu lauzējs priecīgs. Kad satiekamies – prāts nav vairs drūms: Zied sudraba gaismā pūkainis niecīgs. Es esmu balss Cieceres krastos, Tu – atbalss Salacas silos. No abu lidojuma dzimst dziesma vakaros zilos. Tu esi vijoles stīga cīruļu puteņa rokās, Es – lociņš, straujš kā darbam modusies Rīga, kas pasmeļ no dzīves un sirds sapņus,gaviles un mokas. Es esmu balta papīra loksne, tu – dzejas burti un vārdi, Ko atnes valgā arumu sloksne un pirmie pērkona dārdi. Tu esi apvāršņa mala, es – vējš,kas tiecas pēc tās. Šim skrējienam nebūs gala – kā ilgām pēc karaļmeitas tautas pasakās.

Sisties pisties tas nav grēks Tas ir mīlestības spēks Bet tā bērna dzemdēšana Īstas pīzdas bendēšana

Auksti vēji norimuši, Mākonīši izgaisuši, Veras plaša debestiņa, Atnāk gaiša Lieldieniņa.