Dzimšanas dienā

Čaklas rokas, vieglas kājas,
Patīkamas, siltas mājas.
Veselību, dzīvesprieku,
Vienmēr santīmiņu lieku.

Neklausies par novecošanu uzdotos jautājumus – viņi Tavās kamanās vēl sēdēs... Vajag mīlēt – tas ir viss – mīlēt dabu, mākoņus, ciešanas, dzīvību, cilvēku....

Paši skaistākie gadi
Ir tie kuros dzīvojam
Ne pagātne ne nākotne
Pati lielākā mīlestība
Ir tad kad atklājam
Ka bez šī cilvēka
Diena neuzaust
Kaut saule debesīs

Dzīve ir dīvaina, lai kā uz to raudzītos. Mēdz teikt, ka dzīve ir ceļojums. Bet uz kurieni? Atrodi savu īsto ceļu dzīvē un dodies galvu reibinošā ceļojumā!
Daudz buču dzimenītē!

Lai tavā mužā saules daudz,
Lai tavā sirdī prieks.
Lai nākotne vēl ilgi var
Tev daudz ko skaistu sniegt.

Pie mūsu jaunības slitas Sen citi kumeļi zviedz, Un arī dzērves ir citas, kas, vasarai aizejot, kliedz. Un citi ūdeņi Gaujā gan strauji, gan lēni plūst, un Daugavas stāvajā kraujā citas priedes lūst. Un citi mēs arī esam tik sapņi – tie paši vēl,- ko laikam gan veltīgi nesam, bet aizmirst – žēl.

Maz enģelīts man priekšā teic,
Ka Tevi šodien jāapsveic!
Lai mīlestība apkart valda,
Un nedienas ar bultām skalda

Kā rīta rasa dzīve šķiet. Kā spoža rīta rasa.
Kā sapnis jauks, kas neaiziet.
Kā grāmata, ko never ciet.
Ko mūžam neizlasa.

Katru mirkli – lielu, mazu –
Ietin dzīves kamolā.
Tie, kad savu ceļu iesi,
Vērsies skaistā paklājā.

Ja tās domas, ko Tev veltu
Visas puķēs pārvērstos,
Bagāts dārzs ap Tevi zeltu
Grimdams smaržu vīrakos!

Debesīs tūkstoši zvaigžņu spīd,
Savu tur grūti saskatīt
Meklē! Roku pēc skaistākās zvaigznes sniedz,
Nebaidies, tieši sirdī to liec!

Atvēli laiku sapņiem,
Jo tie Tevi aiznesīs līdz pat zvaigznēm.
Atvēli laiku, kad mīlēt un būt mīlētam,
Jo tā patiesi ir debesu dāvana.
Atvēli laiku, lai redzētu, kas notiek ap tevi,
Jo diena ir par īsu, lai ļautos savtībai.
Atvēli laiku smiekliem,
Jo smiekli ir dvēseles mūzika!

Vēl ilgus gadus stipram būt, daudz prieka vēl no dzīves gūt. Un sauli sirdī saglabāt, un dzīvi mīlēt nepārstāt!

Lai tev laime,
Lai tev prieks,
Lai no rītiem
Nenāk miegs!

Maigi noglāstīt vakardienu,
Iecelt savu dzīvi
šodienas šūpolēs, un
Uzšūpot līdz galotnēm, līdz
Nepazaudēšanas augstumiem, līdz
Neapmaldīšanās skaistumam, līdz
Neaizmiršanas zelta stariem –
Katrā ziņā līdz vietai, kur
Viss sliktais aizkūp kā dūmi, bet
Viss labais – joprojām
Nāk līdzi un
Nepāriet...

Laime tāpat kā māksla, nāk pie mums miljonos veidu.
Mums nepieciešama dižā un neaizmirstamā laime – mīlestība, draudzība...
Taču mums vajadzīgas arī sīkas un pat muļķīgas laimītes – lietus logā, kaķis gultā, dubultvaravīksne, pašizcepta maize...
Viss, kas pacilā un drūmāko dienu padara dzīvošanas vērtu.

Kas dienas bijušās var pārskaitīt,
Arvien nāk jaunas aizgājušo vietā,
Un gadi tad starp tām kā dzintars spīd,
Un jaunas zvaigznes sijā laika siets.

Es vīna glāzi pilnu pielēju,
Jo šodien gadi mijas man –
Ceļš negāja pa rāmu ieleju,
Es dzirdēju, kā vētrā jūra skan.
Es rūgtumu un sāpes pazinu,
Kas cilvēku no putna gaisos šķir,
Un tomēr tūkstošreizes atzinu,
Cik bagāta un skaista dzīve ir.

Šai ziemas saltajā rītā gribas TEV Trīs rudzupuķes uzdāvāt, Kuras šonakt sniegotā pļavā tik silti smaidīja. Pēc mirkļa jau plaukstās bija Pļavas puķes Vienkāršās, debesu sūtītās, lai dvēselēs vasaras siltums un gaisma ielītu un Tavās acīs zvaigznes mirdzētu un sirsniņu saulīte sildītu. Mīļi sveicieninji Mūsu dieninjā. Tevi Miilot Valducis Tavs

Un kas par to, ka gadu vesels klēpis,
Kā pļavu ziedi laika vāzēs mirdz,
Gan sūrumu, ganprieku katrs slēpis,
Bet viss ir bijis vajadzīgs priekš sirds.
Lai sajustu – cik dzīve tomēr skaista,
Kur tā kā darba bite vari būt,
To sudrabu no mirkļa kārēm vācot,
Kas neapsūb un vējos nepazūd!