Kāzu apsveikumi

Sakļaujas bērzi un vējā šalc- Esiet laimīgi abi! Ezerā atsaucas vilnis balts - Diviem kopā būs labi.

Būs rītausmas, kas mūžos neizkvēlos, Un saulrieti, kas dzīvei cauri degs. Ja sirdis mīl, tad novakaros vēlos Nekādi sniegi ziedus neapsegs.

Saskan divas vīna glāzes, Saskan divi gredzentiņi. Tā lai saskan jūsu dzīve: Mūžu kopā dzīvojot.

Nu Jūs ieburti viens otra gredzenā, dzīves zelta gredzenā slēgti. Nu Jums kopīgas dienas un nedienas, Pusnakts tumsa un saules lēkti.

Nāc ar mani zemi ar un nāc ar mani maizi ēst, un puķes sēt, un bērnus gaidīt. Nāc ar mani bēdu noburt, kopā mosties, kopā nogurt. Nāc ar mani. Es ar Tevi.

Ja nav ne zvaigznītes, kas gaismu dod, Var pasaule bez ziediem un bez skaņām būt - Likt visam gavilēt un vizuļot Var maza, sīka cilvēkbērna sirds, Ja viņa prieku jūt.

Dzīves ceļu šodien sāciet laimei, Ejiet to līdz sirmam vecumam!

Kaut reizi dzīvē, lai tavs sapnis, Kļūst par īstenību! Kaut reizi dzīvē, lai tava viskvēlākā Vēlēšanās piepildās! Kaut reizi dzīvē, lai tu patiešām Būtu tā pa īstam laimīga Un tomēr ir kas tāds, kam jāpavada Tevi visi tavu dzīvi... Tā ir ticība! Ticība sev un saviem spēkiem... Tā ir cerība! Cerība, ka viss izdosies... Tas ir spēks! Spēks, kas uzveic it visu... Bet pāri visam ? tā ir mīlestība! Mīlestība, kas nekad nezudīs...

No spārniem veidojas ilgas, No ilgām dzimst pieskārieni. Bet tad,kad tiekamies atkal, Lai vēlreiz paliktu vieni,- Tad uzkrātais izzūd tikk spēji Kā celtspēja kuģim ar sūcēm Un viss ir tāpat ,kā bijis,- Ar senām un svaigām brūcēm. Jo uzplēsto neaizlāpīt, Ja paši no jauna plēšam. Var jautājums apdzist, bet paliks No atmiņas neizdzēšams. Un nelīdz ne šķīstīšanās, Ne līdz pat debesīm kāpes... No ilgām dzimst pieskārieni, No pieskārieniem dzimst slāpes.

Saules mūžu nodzīvot, Gredzentiņus nemainot.

Nav iekdienības vairs, bet savāds svētums Tev apņem katru mātes rūpju soli. Un neredzams kāds staru vaiņags vijas Ap pieri tev, kad bērniņu tu šūpo. Ak, tā jau tikai parasta vien aina, Bet cik tur dziļas, dziļas brīnišķības.

Man vajag tevi, tikai tevi - redzēt, dzirdēt, sajust, un tad es varu kā bite ienirt rododendros košos, pārlidot pasauli, izkust kā medus lāsīte valgajās lūpās. Lai pasaulē būtu, man atkal vajag tevi, vien tevi - mīlētu, priekos un bēdās iepazītu, pār laiku un attālumu zināmu... Jo tikai tad, kad esi ar mani, es pati plaukstu un mīlu! Atļauj šo mirkli no dienas dienā, caur mēnešiem un gadiem, lai kopā varam iet pa lielceļiem platiem un tāliem, kad skatiens skatienam un plauksta plaukstai saka: - Mums vajag, lai esam viens otram!

Lai aizskrien jaunība, kā kāzinieku zvani, Cik baltas ābeles un egles sarmā zied. Vai skaisti bija tikai pavasari mani? Nē, zelta zīle arī sniegputenī dzied!

Vairs skaistāku brīžu dzīvē nav, Kad laime, ko gribēji, tagad ir tava, Kad divi ceļi par vienu var kļūt, Un divas sirdis vienotas būt.

Esi ar manām plaukstām, Es ar Tavējām būšu. Pasildi manus pirkstus. Mirklīti. Stundiņu. Mūžu.

Šodien māēs jums laimi vēlam , Pirmam jābūt ņipram dēlam ! Tālāk kā jums pašiem tīk ja tie mazie neapnīk!

Sakas liktas labprātīgi, Vezums jāvelk saprātīgi. Kas pār ilksi kāju liks, Tam ar pātadziņu tiks.

Kā balta puķe bērns ir uzziedējis Lai kādreiz dzīvē spētu tālu iet. No nedienām, no salta vēja Šo mazo dvēselīti sargājiet

Lai jūs saprot un mīl uz zemes un sargā no debesīm !

Lai jūsu laimei jūras plašums Un mīlestībai - saules mūžs!