Kaut reizi dzīvē, lai tavs sapnis,
Kļūst par īstenību!
Kaut reizi dzīvē, lai tava viskvēlākā
Vēlēšanās piepildās!
Kaut reizi dzīvē, lai tu patiešām
Būtu tā pa īstam laimīga
Un tomēr ir kas tāds, kam jāpavada
Tevi visi tavu dzīvi...
Tā ir ticība!
Ticība sev un saviem spēkiem...
Tā ir cerība!
Cerība, ka viss izdosies...
Tas ir spēks!
Spēks, kas uzveic it visu...
Bet pāri visam? tā ir mīlestība!
Mīlestība, kas nekad nezudīs...
No spārniem veidojas ilgas,
No ilgām dzimst pieskārieni.
Bet tad, kad tiekamies atkal,
Lai vēlreiz paliktu vieni, –
Tad uzkrātais izzūd tikk spēji
Kā celtspēja
Kuģim ar sūcēm
Un viss ir tāpat , kā bijis, –
Ar senām
Un svaigām brūcēm.
Jo uzplēsto neaizlāpīt,
Ja paši no jauna plēšam.
Var jautājums apdzist,
Bet paliks
No atmiņas
Neizdzēšams.
Un nelīdz ne šķīstīšanās,
Ne līdz pat debesīm kāpes...
No ilgām
Dzimst pieskārieni,
No pieskārieniem
Dzimst slāpes.
Man vajag tevi, tikai tevi - redzēt, dzirdēt, sajust, un tad es varu kā bite ienirt rododendros košos, pārlidot pasauli, izkust kā medus lāsīte valgajās lūpās. Lai pasaulē būtu, man atkal vajag tevi, vien tevi - mīlētu, priekos un bēdās iepazītu, pār laiku un attālumu zināmu... Jo tikai tad, kad esi ar mani, es pati plaukstu un mīlu! Atļauj šo mirkli no dienas dienā, caur mēnešiem un gadiem, lai kopā varam iet pa lielceļiem platiem un tāliem, kad skatiens skatienam un plauksta plaukstai saka: - Mums vajag, lai esam viens otram!