Novēlējumi

Tavas rokas vēju glāsta,
Tavas rokas sauli nes,
Nav par tavām rokām labām
Siltākas uz pasaules.

Dari, ka tuvākais necieš
No gudrības Tavas
Savaldies arvien!
Neļaujies dusmām nekad,
Ja tuvoties gribi Tu galīgam mieram,
Liktenim smaidi, kas sit
Bet nesit nevienam.

Te nu mēs esam.
Debess no perlamutra,
Tā ir tā gliemežnīca,
Kas pāri.
Bezvēja nopulēts
Ezers.
Un te mums ir jākļūst
Par pērlēm.

Visnežēlīgāk cilvēks apkrāpj sevi?
Pats sacer pasakas un pats tām tic,
Pats, cita vietā solījumu devis,
Cer sagaidīt, ka tiks tas piepildīts.

Nevar visas skaistās rozes
Sapīt vienā vainagā,
Nevar visus mīļos vārdus
Izteikt vienā pantiņā!

Ir vajadzīgs tikai gribēt,
Tad daudz ir padarāms.
Un arī visā dzīvē
Ir daudz, kas iegūstams!

Sapņi kļūst par īstenību tieši tad, kad Tu to vismazāk gaidi!

Mīlī, it kā Tev neviens nebūtu darījis pāri,
Dejo, it kā Tevi neviens nenovērotu,
Dzīvo, it kā zeme būtu debesis!

Vēlu Tev jaunas idejas, prāta uzbudinājumu, izpratnes triumfu, skata, skaidrību, dzirdes asumu, tiekšanos pēc jauniem atklājumiem. Vēlu Tev radīšanas prieku.

Lai zem Tava loga,
Vienmēr roza rozes zied,
Un zem Tavām roza rozēm
Zaļa varde dzied!

Acīs – prieku,
Lūpās – smaidu,
Sirdī – vienmēr sauli!

Es ņemu debess gabaliņu zilu
Un pielieku tam sniegpulksteni klāt,
Vēl pūpolus un smaržu pilno silu,
To visu vēlos tev es uzdāvināt.

Saulīt, mana krustmāmiņa,
Pār Daugavu roku deva,
Zelta starus laistīdama –
Laimes ceļu rādīdama!

Darbā ellišķīgu spēku,
Mīlestībā – mazliet grēku,
Mājās mieru turēt svētu
Un par niekiem necelt brēku!

Dzīve ir kā samezglota dzija,
Kuras risinājums – grūts, bet skaists,
Neskaitīsim dienas, kurās lietus lija,
Mirkļus skaitīsim, ko žēl bij projām laist.

Miglas aizkars ved nezināmajā, un minēt nākas ne tikai ceļa zīmes, bet arī gala punktus. Lai nepazūd īstie orientieri un sirds vienmēr aizved pie mīļajiem!

Kas dienas bijušās var pārskaitīt,
Arvien nāk jaunas aizgājušo vietā,
Un gadi tad starp tām kā dzintars spīd,
Un jaunas zvaigznes sijā laika sietā.

Rīts, kad nebēdnīgs un jauks,
Kādam šodien viesi brauks;
Atnesīs Tev rozi stīvu
Un vēl sabučos par brīvu!

Kad vasara iet projām,
Svied puķi debesīs,
Un nešaubies, ka prieku
Tev rudens atnesīs!

Nekad mēs nebūsim tie paši – izsmējēji, izdzērāji, izmīlētāji,
Dzērvju pārlidojums ir neizbēgams.
Un ar katru pavasari, ceriņlapās mazāk niknuma atklājas,
Tās ir vienkārši baltas un viss.