Pēdējā gaitā

Tai tālajā pļavā, kur atmiņas zied,
Tur mani jūs vienmēr satiksiet.

Kāpēc ātri aiziet dziesma
Kāpēc pēkšņi nāve skauj,
Kāpēc gulda zemes klēpī
To, ko darbs un dzīve sauc?

No dzīves kamola
Pa dzijai attinusi,
Iet tālus ceļus
Māmuliņas sirds.

Laiks apstājas ar skarbu piesitienu –
Nav rītdienas, ir tikai vēju balss.
Un kādai mīļai, labai sirdij
Nekad vairs nesāpēs, ne arī sals.

Tais tālajās pļavās,
Kur atmiņas zied,
Tur vienmēr jūs mani satiksiet.

Lai sapnis balts viņas dvēseli aijā
Un klusasi miers ar saviem spārniem sedz...

Domas sāp. Un neapstājas.
Domām šonakt gala nav.
Akli logi. Tumša māja.
Tumsā balta svece raud.

Noriet saule vakarā. Meža galus zeltīdama. Noslīgst klusi sirmā galva. Saules ceļu aiziedama.

Ņem mūsu mīlestību, lai Tev nesalst,
Ņem siltus vārdus aukstā ceļā līdz...

Šalkšu kā vējš tajā birztalā,
Skanēšu putnu dziesmās,
Atminas mirdzēs kā pavediens
Dziestošā vakara liesmā.

Ir sāpes, ko nespējam dalīt uz pusēm,
Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu.

Lai paliek ābele ko iestādīju,
Lai vārds, ko kādam teicu mierinot,
Lai godīgs darbs, bez skaļuma ir ainags
Pie zemes vārtiem, ko man līdzi dot.

Es tagad aizeju, bet ne jau tālu,
Es aizeju tepat – ar citu sauli, ar citu zemi parunāt...

Runājiet ar mani klusu,
Saudzīgāk kā citudienu.
Šodien sirds man palikusi
Smagāka par sāpi vienu.

... Visvarenākais vārds reiz
Sakrīt putekļos –
Vien dzīve nebeidzas tā atmirdz
Dieva vaigā
Ar kauju dārdoņu un sauli rasas zaigā.

Gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums ko izstaro sirds.
Tas nezūd. Tas paliek. Un mirdz.

Es tagad aizeju, bet ne jau prom,
Es aizeju tepat – ar citām puķēm, citu sauli,
Ar citu zemi parunāt.

Nu tikai patiesība viena
Vairs dzīvot turpinās ar mums
Kā māmuļa bij saules diena
Un mīlestības starojums.

Ir sāpes, k nevar dalīt uz pusēm,
Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu...
Nostājas blakus Tev draugi un klusē,
Kaut vai tā lai Tev palīdzētu.

Gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Ts nezūd. Tas paliek. Un mirdz.