Pēdējā gaitā

Ies Cilvēks, līdz zeme to apņems Savās pēdējās skavās, Bet saule ik rudeni ziedēs Viņa stādītās kļavās.

Vēl gribētos tālu līdz apvārsnim staigāt Un redzēt, kā tīrumos kvieši briest, Bet melnas dzērves pa rudeni klaigā, Un cilvēka skatiens satumsis dziest.

Kas smagāks vēl var būt, Pa dzīves taku ejot, Kā atdot zemei to, kas sirdij tuvs un dārgs.

No dzīves kamola pa dzijai attinusi, iet tālus ceļus māmuliņas sirds.

Kāpēc ātri aiziet dziesma Kāpēc pēkšņi nāve skauj, Kāpēc gulda zemes klēpī To, ko darbs un dzīve sauc?

Laiks apstājas ar skarbu piesitienu – Nav rītdienas, ir tikai vēju balss. Un kādai mīļai, labai sirdij Nekad vairs nesāpēs, ne arī sals.

Dieviņ, iededz vakarzvaigzni Zemes bērns uz mājām iet…

Tuvs cilvēks neaiziet, Viņš tik pārstāj līdzās būt.

Lai mātes mīla paliek dziļi, dziļi sirdī Par avotu, kur mūžam spēku smelt…

Kur vārdus var rast, kas būtu mierinājums, Kad cilvēks zemes klēpī dusēt steidz, Kad negaidot ir pārrauts mūža gājums Un ardievas tik daudz kam jāpateic.

No mazām sāpēm sirdis raud, No lielām – top tik klusas. Aud savu mieru, aud, Kaut cērtas asa krusa. Ieciet un nes daļu Kā lapu, kā cerību zaļu.

Aiz katra paliek dzīve un pasacītais vārds, Bet atmiņas tik dārgas sirds ilgi saglabās.

Reiz pienāk diena, nelūgta un skarba, Kad sirdī dziļi smeldz un sāp…

Dusi saldi, mīļo tētiņ, Mūža miegs lai ir tev salds. Auklēs tevi rasa rīti, Ziedi klās un sniedziņš balts.

Ir sāpes, ko nespējam dalīt uz pusēm, Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu.

Tā aiziet mūsu mīļie, Aziet no ikdienas rūpēm Mierā un klusumā prom. Paliek vien dvēseles gaisma.

Domas sāp.Un neapstājas. Domām šonakt gala nav. Akli logi. Tumša māja. Tumsā balta svece raud.

Lai sapnis balts viņas dvēseli aijā un klusasi miers ar saviem spārniem sedz…

Tais tālajās pļavās, Kur atmiņas zied, Tur vienmēr jūs mani satiksiet.

Tai tālajā pļavā, kur atmiņas zied, Tur mani jūs vienmēr satiksiet.