Pēdējā gaitā

  1. Sākums
  2. Pēdējā gaitā
  3. Lapa 2

Vajadzīgi piemēroti atvadu vārdi bērēs? Mūsu lapā atrodamie līdzjūtības pantiņi palīdzēs jums paust atbalstu sāpju brīžos. Iepazīstieties ar mūsu izvēlētajiem bēru pantiņiem, lai izteiktu savu atbalstu tuviniekiem vai draugiem šajā grūtajā laikā.

Dusi saldi, mīļo tētiņ,
Mūža miegs lai ir tev salds.
Auklēs tevi rasa rīti,
Ziedi klās un sniedziņš balts.

Aiz katra paliek dzīve un pasacītais vārds,
Bet atmiņas tik dārgas sirds ilgi saglabās.

No mazām sāpēm sirdis raud,
No lielām – top tik klusas.
Aud savu mieru, aud,
Kaut cērtas asa krusa.
Ieciet un nes daļu
Kā lapu, kā cerību zaļu.

Dieviņ, iededz vakarzvaigzni
Zemes bērns uz mājām iet...

Tuvs cilvēks neaiziet,
Viņš tik pārstāj līdzās būt.

Lai mātes mīla paliek dziļi, dziļi sirdī
Par avotu, kur mūžam spēku smelt...

Kur vārdus var rast, kas būtu mierinājums,
Kad cilvēks zemes klēpī dusēt steidz,
Kad negaidot ir pārrauts mūža gājums
Un ardievas tik daudz kam jāpateic.

Laiks apstājas ar skarbu piesitienu –
Nav rītdienas, ir tikai vēju balss.
Un kādai mīļai, labai sirdij
Nekad vairs nesāpēs, ne arī sals.

No dzīves kamola
Pa dzijai attinusi,
Iet tālus ceļus
Māmuliņas sirds.

Kāpēc ātri aiziet dziesma
Kāpēc pēkšņi nāve skauj,
Kāpēc gulda zemes klēpī
To, ko darbs un dzīve sauc?

Kas smagāks vēl var būt,
Pa dzīves taku ejot,
Kā atdot zemei to, kas sirdij tuvs un dārgs.

Vēl gribētos tālu līdz apvārsnim staigāt
Un redzēt, kā tīrumos kvieši briest,
Bet melnas dzērves pa rudeni klaigā,
Un cilvēka skatiens satumsis dziest.

Ies Cilvēks, līdz zeme to apņems Savās pēdējās skavās, Bet saule ik rudeni ziedēs Viņa stādītās kļavās.

Neremdināmas bija manas dzīves alkas.
Jā, kas tad bija dzīve?
Nepielipt lietām, lidot pāri tām,
Kalnā kāpšana bez mitas,
Līdz atveras plaši apvāršņi.

Cik bērnības sapņi ir skaisti!
Cik skaisti tie spulgo un mirdz.
Kā ziedi pa straumei tie aiziet
Un ātri aiz atvara zūd!

Tas parāds Jums ir nenodzēšams,
Un rudens puķes arī šogad skums.
Mēs varam vienīgi tā dzīvot.
Lai parādā kāds paliek mums.

Tev liksies, ka durvīs kāds stāv,
Bet manis tur nebūs
Es akmenī, puķē un papīra lapā būšu.

Es stāvu kruscelēs
Un jūtos samulsis.
Es cenšos izlemt pats:
Uz kuru pusi iet
Un kādu dzīvi dzīvot.
Aizbēgt no visa, kas mani
Saista un nīst,
Aizbēgt un baidīties!?
Baidīties vai, kas mainīsies,
Un vai uz labu?
Nav vērts mocīt sevi –
Manā vietā jau izlemts
Un vienīgais, kas atliek man –
Dzīvot vai mirt...

Lai paliek ābele, ko iestādīju,
Un vārds ko kādam teicu mierinot,
Lai godīgs darbs bez saļuma ir vainags
Pie zemes vārtiem, ko līdzi dot.

Paliek balta ziedu taka,
Rudens zelts zem kājām bērts.
Un no dziļās laimes akas,
Pasmelts tik, cik atvēlēts...