Šalkšu kā vējš tajā birztalā,
Skanēšu putnu dziesmās,
Atminas mirdzēs kā pavediens
Dziestošā vakara liesmā.
Ņem mūsu mīlestību, lai Tev nesalst,
Ņem siltus vārdus aukstā ceļā līdz...
Noriet saule vakarā. Meža galus zeltīdama. Noslīgst klusi sirmā galva. Saules ceļu aiziedama.
Runājiet ar mani klusu,
Saudzīgāk kā citudienu.
Šodien sirds man palikusi
Smagāka par sāpi vienu.
Es tagad aizeju, bet ne jau tālu,
Es aizeju tepat – ar citu sauli, ar citu zemi parunāt...
Lai paliek ābele ko iestādīju,
Lai vārds, ko kādam teicu mierinot,
Lai godīgs darbs, bez skaļuma ir ainags
Pie zemes vārtiem, ko man līdzi dot.
Gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums ko izstaro sirds.
Tas nezūd. Tas paliek. Un mirdz.
... Visvarenākais vārds reiz
Sakrīt putekļos –
Vien dzīve nebeidzas tā atmirdz
Dieva vaigā
Ar kauju dārdoņu un sauli rasas zaigā.
Nu tikai patiesība viena
Vairs dzīvot turpinās ar mums
Kā māmuļa bij saules diena
Un mīlestības starojums.
Es tagad aizeju, bet ne jau prom,
Es aizeju tepat – ar citām puķēm, citu sauli,
Ar citu zemi parunāt.
Ir sāpes, k nevar dalīt uz pusēm,
Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu...
Nostājas blakus Tev draugi un klusē,
Kaut vai tā lai Tev palīdzētu.
Tālu gāju ilgu mūžu,
Daudz darbiņu padarīju;
Nu apsīka mani soļi
Baltā smilšu kalniņa.
Gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Ts nezūd. Tas paliek. Un mirdz.
Ak, Kungs, Tu esi mūs radījis pavisam mazus;
Mūsu gadu gājums beidzās kā pasakā, kas tik ātri izstāstīta.
Palīdzi paturēt prātā, ka aiz mūža īsajām dienām
Mūs sagaida Tava mūžīgā mīlestība.
Bet pietrūkst vienas dzērves kāsī.
Kam gaiša mīla krūtīs rūgst.
Mums tieši tādas dzērves trūkst.
No sejas sejā vējš dzen rūgtu lāsi.
Mums pietrūkst vienas dzērves kāsī
Ikvienai dvēselei.