Romantiski apsveikumi

Sniegpārslas krīt
Un mirdz tavās acīs.
Sniegpārslas krīt,
Ko vēlas man sacīt?
Sniegpārslas krīt,
Vai tās man ko stāsta?
Sniegpārslas krīt
Un pārvēršas glāstā...

Priecīgu dienu,
Bēdu nevienu!
Naudu tarbiņā,
Prieku darbiņā!

Nemet akmeni jūrā
Ja nezini kur tas kritīs,
Nemīli zēnu šodien,
Ja nezini ko mīlēsi rīt!

Būt mīlētam nozīmē vairāk kā būt bagātam
Jo mīlētam nozīmē būt laimīgam.
Ir tikai vēlēšanās...
Redzēt , ko tu domā
Sajust kā tu elpo
Pasmaidīt un pieskarties.

Pasaki, kāpēc tas tā,
Kāpēc par tevi man jādomā?
Saule aust, pēc tam tumst,
Mana sirds pēc tevis skumst!

Cik ilgi man sāpes just?
Cik ilgi Tavai sirdij kust?
Kad man Tavu mīlestību just?

Klusums skaists, lūpu pieskāriens maigs.
Viss zūd un padebesī mūk, tikai Tu un es,
Tikai abi mēs, sargā mani, mīli mani, neatdod nevienam mani.

Sniega pārslas lēni krīt… lēni pavisam lēni, pat nemanāmi! Tās krīt man uz sejas, krīt matos, aiz kakla un kāda roka maigi un piesardzīgi skar manu ādu un noņem šos baltos debesu kristālus… Kam pieder šī roka? Es nezinu…, jo mans acis ir aizvērtas, baudot šo mirkli…Roka škiet pazīstama, tik saudzīga, bet… tikai tā pazīstama smarža, kas neiziet no prāta!Zinu, ka pazīstu šo maigo roku īpašnieku jau sen, es zinu, ka Viņš ir tas…bet nevaru pateikt viņa vārdu…prāts neklausa, jo ir pārņemts ar šo debešķigo eiforiju, šo laimes sajūtu, lūpas baidās ko izdvest tikai klusu un nemanāmu nopūtu, bet kāpēc tās mani neklausa….varbūt atbildi var sniegt Viņš, jo tās ir viņa lūpas, kas liek manējām klusēt…

Atceries to dieniņu,
Kad vēl dzēri pieniņu!
Gultā gulēji un bļāvi,
Sevi visiem bučot ļāvi!

Cik skaisti ir mīlēt!
Kad sirds puksti saka – jā – ,
Tu jūties,
Kā devītajas debesīs.
Tu lido, bet pēc brīža
Tu lido un... Krīti.

Šajā jūtu pasaulē,
Vienam otru jāmeklē.
Tie, kas meklēs atradīs,
Ja ne šeit, tad debesīs.
Paies nakts un pienāks rīts.
Tikai jāprot pagaidīt,
Varbūt šodien, bet varbūt rīt.

Lai ir grūti, vajag spēt,
Piedzerties un nostāvēt.

Kā atradu, pat nesapratu to –
No visiem logiem – tikai Tavu vien.
No visām rokām – tikai Tavējo.

Raksti smiltīs visus, kurus nīsti,
Jūras viļņi smiltis aizskalos!
Raksti klintīa visus, kurus mīli,
Viļņi klintis nesagraus.

Tu sēdi man blakus tik klusi
Un tavi čuksti kā mūzikas dusi.
Skatoties uz tevi atceros,
Par to no kā kādreiz baidījos.
Es vēlos par visu tev pateikties,
Bet nespēju pat izteikties.
Mūsu draudzība man dārga
Nevienam nedalāma.
Es jūtos tā kā cietumā
Ja neesmu tev tuvumā.
Aizmirst nespēju es visu,
Pat pirmo dienu, kad atklāju ka esi.

Noliecies klāt pie degošas sveces,
Izjūti siltumu, ko sniegt tev tā spēj:
Tādai ir jābūt mīlestībai,
Tādai, ka svece, kas deg,
Kas izstaro gaismu un sasildīt spēj.

Es labprāt Tev dāvātu zaru sniegotu,
Kas svētku gaidās zem baltuma lūst;
Bet vai gan ilgāk par mirkli to varētu
Es nosargāt tā, lai tas neizkūst?

Laimi, prieku spaņiem smelt,
Nelaimes no kalniem velt.

Kad es pār ziediem dārzā noliecos,
Es stundu svetīto un tevi atminos:
Jo katra pumpurā, kas veras saulē skaists,
Tavs lūpu saldums atkal pretim kaist –
“Ir skūpsti, mīļotā, kas mūžam neizgaist”.

Tavas acis pavedina,
Tavi vārdi pamudina,
Tavi glāsti samulsina,
Tavi skūpsti apklusina!