Pievakare. Ezers. Ezera krastā zaļa pļava. Pļavā stāv ēzelis un ēd zāli. Te pēkšņi parādas skaista meitene. Bet ēzelis stāv un ēd zāli. Viņa lēnām izģērbjas. Bet ēzelis stāv un ēd zāli. Viņa lēnām iebrien ūdenī. Bet ēzelis stāv un ēd zāli. Viņa lēni peld. Bet ēzelis stāv un ēd zāli. Viņa izkāpj krastā. Bet ēzelis stāv un ēd zāli. Viņa saģerbjas. Bet ēzelis stāv un ēd zāli. Meitene aiziet. Bet ēzelis stāv un ēd zāli.
Mīļās sievietes – tad iedzersim par to, lai mūsu vīrieši nestāvētu kā ēzeļi!
Es tostu uzsaukšu par sniegavīru dārzā, Kam sniegpārsliņa burkānsnīpi skar, Par bišu dziesmiņu, par ziemu spožā krāsā, Par rotaļu, kur saulei jāuzvar! Es tostu uzsaukšu par varavīksnes dienu, Kad ūdenskritums jautri čalot steidz, Par ievām Gaujmalā- par pavasari vienu, Kad harmonija mūsu sirdis sveic. Es tostu uzsaukšu par pīpeņziediem baltiem, Kad paparžlapās brīnums mirdzēt sāk, Par nakti mistisku ar sapņiem zvaigznēs kaltiem Un balto svēteli, kas laimi atnest māk! Es tostu uzsaukšu par rudens lapām sārtām, Kas salnas skavās lēni zemē krīt... Šis tosts par atmiņām, kas gadalaikos krātas- Tās vienmēr sirdī goda vietā mīt!
• Reiz dzīvoja četri vīri, viņu vārdi bija
• Katrs,
• Kāds,
• Neviens
• un Jebkurš.
• Kādreiz, kad kāds svarīgs darbs bija jādara,
• Katrs bija pārliecināts, ka Kāds to izdarīs.
• Jebkurš varētu to izdarīt, bet Neviens to nedarīja.
• Kad neviens to nedarīja,
• Katrs sadusmojās, jo tas bija Kāda darbs.
• Katrs domāja, ka Jebkurš to izdarīs,
• bet Neviens nevarēja iedomāties ka Kāds to nedarīs.
• Tāpēc Katrs vainoja Kādu, kad Neviens nebija izdarījis to, ko varētu būt izdarījis Jebkurš.