Atnāc pie manis tāds kails Bez savas dvēseles grabošās čaulas, Bez lieka spožuma ? jūtīgs un maigs, Un bez kautrības ? atvērts līdz kaulam! Atnāc pie manis vien tāds ? Visu mūžību līdzi ņemošs, Laika dzirnās ne sijāts, ne malts, Uz abām kājām ? stabili stāvošs! Atnāc pie manis un tad Es tev redzi ieburšu plaukstās, Un došu prasmi to lietot kaut kad, Ja tu neaizmirsīsi man jautāt! Atnāc pie manis tik drošs, Kāds ir likten?s, kad veiksmi viņš dala, Ne vairs lūdzošs, nedz arī pavēlošs, Bet zinošs, ka esi jau galā! Paliec pie manis nezinot, Vai ir pasaulei vēl kāda mala; Viens tu nespēsi tālu aizlidot, To spēj divi, kad mūžībā dalās! Gunta Kraulere
Reiz dzīvoja divi cilvēki, Kas nezināja, kam patikt. Paldies, ka tu mani satiki Un ļāvi man sevi satikt. Mēs mīlestību audzējām Tā vietā, lai dzīvotu spēli. Paldies, ka tavā skatienā Es lasu gan mīlu, gan kvēli. Tu aizvien krāsaināks izliecies, Un citās toņkārtās skani. Paldies, ka negribi augt viens pats, Bet tikai kopā ar mani. Par brīžiem, kad varu ar sevi būt, Un spārniem ko tu man devi - Paldies, ka dāvā man brīvību, Un līdzi - visu sevi. Kāda mīļa zīmīte virtuvē, Vāzē - sarkana, smaržīga puķe... Paldies, ka vēl aizvien izskatos Kā samīlējusies skuķe. Bez vārdiem un ārējas sajūsmas - Es tevi vienkārši mīlu. Paldies, ka mūsu gaismiņu Tu paturi sirdī dzīvu. Paldies, ka atļauj man vājai būt Lai pēcāk stiprāka kļūtu - Tāpēc, ka esi Vīrietis, Es sevī Sievieti jūtu...
Amors kā no dropes nācis,
Sirdij garām šaut ir sācis,
Sirde brīnās, apjukusi,
Bulta ne tur trapījusi.
Sen jau ješka Grietu mīlē,
Bet pa vidu jaucas Trīne;
Žanis Trīnei rozi nes,
Anna jautā – kā tad es?
Gailis brīnās, galvu groza,
Jāieņem būs nikna poza;
Kaimiņduksis sparu lielu,
Aplidot sāk Gaiļa sievu.
Lai starp niekiem, smukumlietām,
Paliek vieta īstam priekam;
Mīlestība skaista rodas,
Īstās sirdīs lai tā dodas!:)
Reizi pa reizei atceros es tevi, Atceros tavus smieklus,priekus un es Atceros to dienu kad iepazināmies, Atceros visu, tikai par tevi… Domas par tevi, moka mani, jo Domāju par tevi, un nespēju aizmirst es tevi… Dzīve ir skarba, domas tā pat… Zinu ka nebūsi mans, Un zinu ka nebūšu es tava… Diena gaiša vai nakts tumša… Domāju par tevi vēl arvien… Es mīlu, vēl mīlu es tevi un aizmirst nespēju pie tevis domas kavējas Bet zinu, jau zinu tu esi kopā ar citu laiks nu pamosties diemžēl nedzīvojam pasakā…
MĪLESTĪBA Pār zemi nolaižas nakts. Tas ir atpūtas un miera laiks. Un tas ir vissvētākās radīšanas laiks, Nesavtīgas Mīlestības radīšanas laiks. Tīra ir mūsu doma kā zvaigžņu klaids. Skaidrs ir mūsu prāts kā ūdens šalkas klusumā. Skanīga balss tai Mīlestībai, kura cauri mums plūst Un ir mūs modinājusi dzīvībai. Vārdi ir viedi un stipri. Doma kā miers un tumsas skaņa. Tīra un nesavtīga, Radoša un skaidra Mīlestība plūst caur mani un padara mani svētu, Un padara mani radošu, Padara mani brīvu. Domas un jūtas ir brīvas, Robežas zudušas, Mīlestība ir brīva ? kā gaiss, kā skaņa, kā dzīvība...