Apsveikumi

Par tiem gadiem neteiksim nevienam,
Tikai sapņos pastāvēsim klāt.
Lai Tu pati vari šajā dienā
Apsnigušos mirkļus pārcilāt.

Lai vienmēr dvēsele tava
Kā brīnumsvecīte zied,
Lai ziedi, zvaigznes un sapņi
Tur savākti vienuviet.
Lai vienmēr ir radoša doma,
Kas apvāršņa tālumos skrien,
Lai esi kā jūra, kā doma,
Kas dzintara pilna arvien!
Lai pietiek spēka katram dzīves rītam,
Lai katrs rīts kā skaisti ziedi plaukst.

Tie gadiņi, tie gadiņi.
Nāk nelūgti kā radiņi.
Viens projām, otrs klātu jau,
Pat atvadīties neatļauj.
Bet tas nekas, lai gadi nāk,
Tie nekait tam, kas dzīvot māk!

Dzīve gluži kā milzīga jūra,
Lejup un augšup pa viļņiem mūs sviež.
Esi kā laiva, kam ir sava bura,
Kura zin straumi, pret mērķi kas griež.
Esi kā laiva, kas nebaidās vētras,
Tālumā prieku sevī, kas jūt,
Nevar bez bangu un negaisu ceļiem,
Braucējs neviens, laimes dzintaru gūt!

Ievij savas dzīves prieku saules pavedienā,
Lai ar viņas pieskārieniem vari starot dienā!

Tā gaisma, ko izstaro svece,
Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,
Izplēn, pazūd un gaist.
Bet gaišums, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd, tas palīdz un mirdz.

Kas dienas bijušās var pārskaitīt,
Arvien nāk jaunas aizgājušo vietā,
Un gadi tad starp tām kā dzintars spīd,
Un jaunas zvaigznes sijā laika siets.

Mirdzumu acīs un mirdzumu dvēselē
Veselību pašai un veselus mīļos
Laiku zvaigžņu skaitīšanai un laiku rīta bučai
Mazus brīnumus ikdienā un lielu brīnumu sirdī
Eņģeli uz pleca un mīļu cilvēku blakus
Mīlestību pret sevi pašu un mīlestību
Pret pasauli aiz loga!!

Es vīna glāzi pilnu pielēju,
Jo šodien gadi mijas man –
Ceļš negāja pa rāmu ieleju,
Es dzirdēju, kā vētrā jūra skan.
Es rūgtumu un sāpes pazinu,
Kas cilvēku no putna gaisos šķir,
Un tomēr tūkstošreizes atzinu,
Cik bagāta un skaista dzīve ir.

No pavasara – vasarā,
No rudens zelta – ziemā –
Rit laiks un tas tev pasaka,
Ka esi savā vietā
Un ka tos laimes pakavus
Var rast pat ikdienībā.
M. Svīķe

Kā laba grāmata ir visa mūsu dzīve,
Tā skaista šodien, skaista būs rīt.
Un laimīgs tas, kas spēj ar savu dzīvi
Kaut vienu labu vārdu tajā ierakstīt.

Šai ziemas saltajā rītā gribas TEV Trīs rudzupuķes uzdāvāt, Kuras šonakt sniegotā pļavā tik silti smaidīja. Pēc mirkļa jau plaukstās bija Pļavas puķes Vienkāršās, debesu sūtītās, lai dvēselēs vasaras siltums un gaisma ielītu un Tavās acīs zvaigznes mirdzētu un sirsniņu saulīte sildītu. Mīļi sveicieninji Mūsu dieninjā. Tevi Miilot Valducis Tavs

Un kas par to, ka gadu vesels klēpis,
Kā pļavu ziedi laika vāzēs mirdz,
Gan sūrumu, ganprieku katrs slēpis,
Bet viss ir bijis vajadzīgs priekš sirds.
Lai sajustu – cik dzīve tomēr skaista,
Kur tā kā darba bite vari būt,
To sudrabu no mirkļa kārēm vācot,
Kas neapsūb un vējos nepazūd!

Neprasi no laimes sārtās buras –
Laimei tālu jāiet, daudzi jāsatiek.
Prasi, lai tā dzīves brīdī grūtā
Labus, patiesus un mīļus vārdus liek.

Skrejošus gadus kā jūrmalas smiltis
Plaukstā noturēt nevar neviens.
Tikai mūžīgo jaunības degsmi
Vienmēr sirds visur var paņemt sev līdz.

Skatos kalendārā,
Man cipars vēsta –
Dzimšanas diena Tev svinama godam!
Draugi tuvākie un radi
Dāvanu kalnus lai stiepj,
Galdi no virtuves veltēm lūzt,
Saldi dzērieni straumēm plūst!

Uzrunāt debešos zvaigzni bezgalību minēt paieties pretim vējam ik dienas ikdienu svinēt tad viegli pacelties spārnos nekur tālu - virs sevis un redzēt cik pasaule skaista Dieviņš pats Dieviņš ko devis... un atkal stāvēt uz zemes reāli stabili droši bet nezaudēt sidraba staru to staru kas sirdī noviz... ik rītu tā sākt: celties spārnos brīvi kā putns kā vējš un lidot tik ilgi cik dzīvība kā spāre virs ūdeņiem sēž

Es nezinu,
Kas Tu esi Dieva brīnumu
Dārzā – vai balta mežroze asa vai
Sirdslauze sārta un vāra.
Varbūt Tu ziedoša ieva vai
Saplaucis ceriņu krūms, bet
Varbūt, ka lapainais rabarbers
Sētmalē iesēdies drūms?
Ak, vai nav vienalga, kā citi
Vēro Tevi un sauc! Galvenais – lai
Tavā dārzā ir mīlas un saules daudz!

Lai Tev nekad nepietrūkst darāma darba,
Lai nepietrūkst iespēju, draugu tuvuma, mīlestības un sirdsmiera.
Skaties nākotnē ar cerību, drosmi un apņēmību, ar sparu un līksmu prātu.
Jo šīs lietas, no kurām var veidot dzīvi,
Kādu patiešām ir vērts dzīvot.

Dzīve ir raiba dzija,
Un tās gājiens grūts, bet skaists.
Neskaitīsim dienas kurās lija,
Mirkļus skaitīsim, ko žēl bij projām laist.