Ziemassvētku vakarā sēdēju es sniedziņā
Paskatījos debesīs, enģelis sēdēja maliņā
Skaitīja tās zvaigznes skaistās
Viņa acis spoži laistās
Bet kas tad tur?
Dimanta asaras krīt pār mums visiem
Pār mums, pār tiem nesaprastajiem
Mēs tie nesaprastie esam, tie
Kas enģeli saskatīt skrien
Strauji eņģelis pieceļas
Un ar saviem balti sniegotiem spārniem pār mums pārlaižas
Kaut es tā spētu kā viņš
Tā maigi, klusi, viegli...
Es palūgšu baltajam eņģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet –
Lai aiziet pie Tevis un palūko,
Kā Tev šais Ziemsvētkos iet?
Lai uzliek roku uz pleca,
Un nekad vairs nenoņem nost.
Lai liktens asie zobi,
Jaunas brūces nespēj vairs kost.
Es palūgšu baltajam eņģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet.
Lai pēc tumsas, atnāk gaisma,
Un projām vairs neaiziet!