Pēdējā gaitā

Bez atstāta prieka
Prom negribu aiziet,
Kaut daļiņu gaismas sieka
No manis sev paņemiet.

Mēs klusējot paliekam...
Vēji šalko un mierina mūs,
Bet tava vieta, kas bija šai dzīvē
Ir, bija un vienmēr būs.

Nesen, tik nesen bijām vēl kopā,
Līksmi kā dziesma mirkļi šie skan,
Aizbrida tālāk laimīte skopā,
Sirdīs vien rūgtais atmiņu zvans.

Pie tevis iešu, māt, ar ziediem baltiem,
Ko vasara tik bagātīgi sniegs,
Ar egles zariem, sniegotiem un saltiem,
Kad ziema smaržojošas puķes liegs.

Laiks apstājas ar skarbu piesitienu,
Nav rītdienas, ir tikai vēja balss...

Vai atceries pēdējās vasaras sauli?
Atceries, Tev atvērtā logā ieskrēja vējš. . .
Un Tavā pēdējā rudenī
Gājputni kavējās aizlidot prom.
Gulbji peldēja starpledus tumšajās lāmās,
It kā gribētu ar tevi parunāt,
It kā zinātu, ka tu kaut kur tālu posies. . .

Tajās lapās, ko mūžības
Vēji nu šķirsta,
Paliek cilvēka mūžs...

Lai tēva mīla paliek dziļi sirdī
Par avotu, kur mūžam spēku smelt.

Cik bērnības sapņi ir skaisti!
Cik skaisti tie spulgo un mirdz.
Kā ziedi pa straumei tie aiziet
Un ātri aiz atvara zūd!

Saņem, labā Zemes māte,
Vienu sirmu māmuliņu.
Sasedz viņu silti, silti
Savām smilšu villainēm.

Tas parāds Jums ir nenodzēšams,
Un rudens puķes arī šogad skums.
Mēs varam vienīgi tā dzīvot.
Lai parādā kāds paliek mums.

Lai paliek ābele, ko iestādīju,
Un vārds ko kādam teicu mierinot,
Lai godīgs darbs bez saļuma ir vainags
Pie zemes vārtiem, ko līdzi dot.

Es stāvu kruscelēs
Un jūtos samulsis.
Es cenšos izlemt pats:
Uz kuru pusi iet
Un kādu dzīvi dzīvot.
Aizbēgt no visa, kas mani
Saista un nīst,
Aizbēgt un baidīties!?
Baidīties vai, kas mainīsies,
Un vai uz labu?
Nav vērts mocīt sevi –
Manā vietā jau izlemts
Un vienīgais, kas atliek man –
Dzīvot vai mirt...

Tev liksies, ka durvīs kāds stāv,
Bet manis tur nebūs
Es akmenī, puķē un papīra lapā būšu.

Paliek balta ziedu taka,
Rudens zelts zem kājām bērts.
Un no dziļās laimes akas,
Pasmelts tik, cik atvēlēts...

Tēt, Tu arvien būsi šai pusē,
Tai Gaismā, ko atstāji mums,
Kaut arī sirds Tava klusē,
Mums paliek šis mantojums.

Balts puteklis pa pasauli lido...
Un ūdenskritums pa zemi ripo...
Saules stars kas zemi silda....
Pie tā atnākusi rinda...
Un rinda.... Drīz beigsies....
Jo uz mājam tu steigsies....

Neremdināmas bija manas dzīves alkas.
Jā, kas tad bija dzīve?
Nepielipt lietām, lidot pāri tām,
Kalnā kāpšana bez mitas,
Līdz atveras plaši apvāršņi.

Mēs tikāmies kā ceļinieki sveši,
Kas tālumā pa svešām zemēm klīst.
Teic, kamdēļ nevaram mēs sveši šķirties,
Teic, kamdēļ sirdī sāpju rasa līst!

Cilvēka mūžs ir
Līdzīgs koklei
Satrūkst stīga un viss
Ir kluss...