Pēdējā gaitā

Cilvēka mūžs ir
Līdzīgs koklei
Satrūkst stīga un viss
Ir kluss...

Mēs tikāmies kā ceļinieki sveši,
Kas tālumā pa svešām zemēm klīst.
Teic, kamdēļ nevaram mēs sveši šķirties,
Teic, kamdēļ sirdī sāpju rasa līst!

Saņem, labā Zemes māte,
Vienu sirmu māmuliņu.
Sasedz viņu silti, silti
Savām smilšu villainēm.

Balts puteklis pa pasauli lido...
Un ūdenskritums pa zemi ripo...
Saules stars kas zemi silda....
Pie tā atnākusi rinda...
Un rinda.... Drīz beigsies....
Jo uz mājam tu steigsies....

Tēt, Tu arvien būsi šai pusē,
Tai Gaismā, ko atstāji mums,
Kaut arī sirds Tava klusē,
Mums paliek šis mantojums.

Par tevi, tēvuzeme, cīnījos un cietu,
Ļauj tagad tavā klēpī rast man miera vietu.

Vakars vēls – acīs parādās tavs tēls,
Acīs sniega pārslas birst,
Bet sirds bez tevis skumjās mirst...

Tu esi katram viena, tomēr tikai viena,
Pie kuras kā pie saules bērni turas klāt.
Un tāpēc ir tik grūti, zaļām skujām birstot,
Uz mūžu smagai zemei tevi atdot, māt!

Apklust pēdējā dziesma
Un klusi dziest sveces liesma
Ir beidzies sapnis, nāk diena
Tu aizej un es atkal palieku viena.

Nezināmais mūs biedē,
Bet to, kas bijsi ir labs,
Nevar paslēpt zem ziediem,
To mūžam neatņems kaps.

Turp, kur tu aizgāji, apstājas laiks,
Norima rūpes, sāpes un bēdas,
Nu tavi darbi, asaras, prieks
Snigs mūsu atmiņās balti kā sniegs.

Lai tēva mīla paliek dziļi sirdī
Par avotu, kur mūžam spēku smelt.

Tajās lapās, ko mūžības
Vēji nu šķirsta,
Paliek cilvēka mūžs...

Vai atceries pēdējās vasaras sauli?
Atceries, Tev atvērtā logā ieskrēja vējš. . .
Un Tavā pēdējā rudenī
Gājputni kavējās aizlidot prom.
Gulbji peldēja starpledus tumšajās lāmās,
It kā gribētu ar tevi parunāt,
It kā zinātu, ka tu kaut kur tālu posies. . .

Laiks apstājas ar skarbu piesitienu,
Nav rītdienas, ir tikai vēja balss...

Nesen, tik nesen bijām vēl kopā,
Līksmi kā dziesma mirkļi šie skan,
Aizbrida tālāk laimīte skopā,
Sirdīs vien rūgtais atmiņu zvans.

Pie tevis iešu, māt, ar ziediem baltiem,
Ko vasara tik bagātīgi sniegs,
Ar egles zariem, sniegotiem un saltiem,
Kad ziema smaržojošas puķes liegs.

Mēs klusējot paliekam...
Vēji šalko un mierina mūs,
Bet tava vieta, kas bija šai dzīvē
Ir, bija un vienmēr būs.

Bez atstāta prieka
Prom negribu aiziet,
Kaut daļiņu gaismas sieka
No manis sev paņemiet.

Skumji noliec galvas priedes klusā’,
Nolīst ziedos rīta mirdzums silts.
Nošalc vēsma mierīga, lai dusa,
Lai Tev viegla dzimtās zemes smilts.