Romantiski apsveikumi

Tu esi negodīgs. Kad mēs satikāmies pirmoreiz, Tu neteici, ka nobursi mani un, ka Tavas acis man sekos gan miegā, gan nomodā. Tu neteici, ka Tavs tēls iznirs no zemes manā priekšā vakara mijkrēslī un, no tā bēgot, es skriešu pie Tevis un lūgšu piedošanu par to, ka uz mirkli esmu Tevi aizmirsusi.

Balti bērzi vējā lokās,
Mana sirds pēc tevis mokās.

Ir 20 mazu eņģelīšu. 10 no tiem guļ uz mākonīšiem, 9 spēlējas, bet pats mīļākais eņģelītis ir tas kurš šaja brīdī lasa šo vēstulīti... ♥

Sniegpārslas krīt
Un mirdz tavās acīs.
Sniegpārslas krīt,
Ko vēlas man sacīt?
Sniegpārslas krīt,
Vai tās man ko stāsta?
Sniegpārslas krīt
Un pārvēršas glāstā...

Priecīgu dienu,
Bēdu nevienu!
Naudu tarbiņā,
Prieku darbiņā!

Nemet akmeni jūrā
Ja nezini kur tas kritīs,
Nemīli zēnu šodien,
Ja nezini ko mīlēsi rīt!

Būt mīlētam nozīmē vairāk kā būt bagātam
Jo mīlētam nozīmē būt laimīgam.
Ir tikai vēlēšanās...
Redzēt , ko tu domā
Sajust kā tu elpo
Pasmaidīt un pieskarties.

Pasaki, kāpēc tas tā,
Kāpēc par tevi man jādomā?
Saule aust, pēc tam tumst,
Mana sirds pēc tevis skumst!

Cik ilgi man sāpes just?
Cik ilgi Tavai sirdij kust?
Kad man Tavu mīlestību just?

Klusums skaists, lūpu pieskāriens maigs.
Viss zūd un padebesī mūk, tikai Tu un es,
Tikai abi mēs, sargā mani, mīli mani, neatdod nevienam mani.

Sniega pārslas lēni krīt… lēni pavisam lēni, pat nemanāmi! Tās krīt man uz sejas, krīt matos, aiz kakla un kāda roka maigi un piesardzīgi skar manu ādu un noņem šos baltos debesu kristālus… Kam pieder šī roka? Es nezinu…, jo mans acis ir aizvērtas, baudot šo mirkli…Roka škiet pazīstama, tik saudzīga, bet… tikai tā pazīstama smarža, kas neiziet no prāta!Zinu, ka pazīstu šo maigo roku īpašnieku jau sen, es zinu, ka Viņš ir tas…bet nevaru pateikt viņa vārdu…prāts neklausa, jo ir pārņemts ar šo debešķigo eiforiju, šo laimes sajūtu, lūpas baidās ko izdvest tikai klusu un nemanāmu nopūtu, bet kāpēc tās mani neklausa….varbūt atbildi var sniegt Viņš, jo tās ir viņa lūpas, kas liek manējām klusēt…

Es nedrīkstu Tevi mīlēt,
Es nespēju Tavi nemīlēt,
Es nespēju Tev paiet garām,
Es nespēju satikt Tevi,
Es bēgu no Tevis prom,
Un atkal meklēju Tevi.

Kamēr saule spīdēs,
Strautos ūdens būs,
It nekas šai dzīvē
Nespēs izšķirt mūs.

Lēns sniegs, dzeļoši auksts gaiss, metāla garša mutē, elpot pilnu krūti nav iespējams… piestāj, noliecies atspiedies pret ceļiem, nokrīti ceļos, atgāz galvu, piever acis skrien cik ātri vari, tik un tā viņas mēteļa smarža joprojām ir jutama gaisā … Tu nevari apstiprināt viņas profilu draugos, Tu izdzēs visu sarakstes vēsturi kad esi to pārlasījis vismaz 3 reizes, Telefons no kura sazvanāties jau ir nomainīts ceturto reizi katram Jums, kontakti no SIM karšu mainīšanas jau nodiluši tā, ka jāieliek papīrītis starp bateriju lai tas strādātu, jāsaņemās jānopērk atsevišķs telefons, taču to paslēpt būs grūtāknekā SIM kartiņu… Jau 37 gadi nobumbulēti un pārāk vēlu ko mainīt, ne bērni ne radi nesapratīs da arī pašam nav skaidrs Piecelies kājās, atskaties atpakaļ, jā, Ŗīga atšķirībā no metrapolēm guļ. Un ir labi, ka tā, ejot var dzirdēt kā gurkst sniegs… Mājās šodien būs gaļas pankūkas, aukstas tās ir pat garšīgākas… Vairāk domā, kā nozagt laiku nakamajai tikšānās reiziei un mazāk Tevi uztrauc ko teikt par šo… Saproti, ka tas sāk palikt bīstami Tas beigsies. Tas ir skaidrs. Jautajums: “kad?” tas nav skaidrs. Kāpjot pa trepēm pārbaudi kabatas vai tajās nav kas lieks, kāds čeks no benzīntanka vai rekāmas vizītkarte no viesnīcas… kāds velns mani dīdija ko tādu paņemt?

Lai dzīve saules vienmēr gana,
Lai silti tad, kad vēji pāri iet,
Un lai no pirmās satikšanās
Jums visu mūžu mīla zied.

Lai gadi iet, tā tam ir jābūt,
Un lai mums to nekad nav žēl.
Tik jautru prātu, sauli sirdī
Un daudzus skaistus vēl un vēl!

Salti pelēkais lietus ūdens krīt lejup
Tālumā plīstoša stikla troksnis
Sajaucas asarām
Pāris asaras arī lietū tiek aizskalotas
Tās atmiņām pilnas, bet tomē
Tukšas...
Asaras pārvēršas asinīs
Un stikls guļ saplēsts lauskās
Uz plaukstas

Debesīs ir miljoniem zvaigžņu,
Un katra ir skaistāka par nākošo,
Bet neviena nav tik skaista un mīļa kā Tu!
Nevienai nav tik patīkami pieskārieni.
Un, kaut arī laikam ir vēja spārni,
Es ar nepacietību gaidu šo mūžību
Līdz mūsu nākošajai tikšanas reizei,
Kad varēšu atkal sajust Tavus pieskarienus...

Es nezinu, kāpēc tā,
Ka man par Tevi jādomā,
Vai blāzmo rīts vai vakars tumst,
Bet mana sirds pēc Tevis skumst!

Uzskatu sapņaino debesi zilo,
Klusajās naktīs, kad zvaigznītes mirdz.
Nejautā kamdēļ es mīlu tevi,
Ja sapņainām debesīm līdzinās sirds.