Romantiski apsveikumi

Debesīs ir miljoniem zvaigžņu,
Un katra ir skaistāka par nākošo,
Bet neviena nav tik skaista un mīļa kā Tu!
Nevienai nav tik patīkami pieskārieni.
Un, kaut arī laikam ir vēja spārni,
Es ar nepacietību gaidu šo mūžību
Līdz mūsu nākošajai tikšanas reizei,
Kad varēšu atkal sajust Tavus pieskarienus...

Salti pelēkais lietus ūdens krīt lejup
Tālumā plīstoša stikla troksnis
Sajaucas asarām
Pāris asaras arī lietū tiek aizskalotas
Tās atmiņām pilnas, bet tomē
Tukšas...
Asaras pārvēršas asinīs
Un stikls guļ saplēsts lauskās
Uz plaukstas

Lai gadi iet, tā tam ir jābūt,
Un lai mums to nekad nav žēl.
Tik jautru prātu, sauli sirdī
Un daudzus skaistus vēl un vēl!

Lai dzīve saules vienmēr gana,
Lai silti tad, kad vēji pāri iet,
Un lai no pirmās satikšanās
Jums visu mūžu mīla zied.

Lēns sniegs, dzeļoši auksts gaiss, metāla garša mutē, elpot pilnu krūti nav iespējams… piestāj, noliecies atspiedies pret ceļiem, nokrīti ceļos, atgāz galvu, piever acis skrien cik ātri vari, tik un tā viņas mēteļa smarža joprojām ir jutama gaisā … Tu nevari apstiprināt viņas profilu draugos, Tu izdzēs visu sarakstes vēsturi kad esi to pārlasījis vismaz 3 reizes, Telefons no kura sazvanāties jau ir nomainīts ceturto reizi katram Jums, kontakti no SIM karšu mainīšanas jau nodiluši tā, ka jāieliek papīrītis starp bateriju lai tas strādātu, jāsaņemās jānopērk atsevišķs telefons, taču to paslēpt būs grūtāknekā SIM kartiņu… Jau 37 gadi nobumbulēti un pārāk vēlu ko mainīt, ne bērni ne radi nesapratīs da arī pašam nav skaidrs Piecelies kājās, atskaties atpakaļ, jā, Ŗīga atšķirībā no metrapolēm guļ. Un ir labi, ka tā, ejot var dzirdēt kā gurkst sniegs… Mājās šodien būs gaļas pankūkas, aukstas tās ir pat garšīgākas… Vairāk domā, kā nozagt laiku nakamajai tikšānās reiziei un mazāk Tevi uztrauc ko teikt par šo… Saproti, ka tas sāk palikt bīstami Tas beigsies. Tas ir skaidrs. Jautajums: “kad?” tas nav skaidrs. Kāpjot pa trepēm pārbaudi kabatas vai tajās nav kas lieks, kāds čeks no benzīntanka vai rekāmas vizītkarte no viesnīcas… kāds velns mani dīdija ko tādu paņemt?

Kamēr saule spīdēs,
Strautos ūdens būs,
It nekas šai dzīvē
Nespēs izšķirt mūs.

Ko gan vārdi spēj sacīt?
Nojautas, nojautas vien,
Rokas spiediens, skats acīs,
Vieno mūs, saista un sien.

Cik skaisti ir mīlēt!
Kad sirds puksti saka – jā – ,
Tu jūties,
Kā devītajas debesīs.
Tu lido, bet pēc brīža
Tu lido un... Krīti.

Šajā jūtu pasaulē,
Vienam otru jāmeklē.
Tie, kas meklēs atradīs,
Ja ne šeit, tad debesīs.
Paies nakts un pienāks rīts.
Tikai jāprot pagaidīt,
Varbūt šodien, bet varbūt rīt.

Lai ir grūti, vajag spēt,
Piedzerties un nostāvēt.

Kā atradu, pat nesapratu to –
No visiem logiem – tikai Tavu vien.
No visām rokām – tikai Tavējo.

Raksti smiltīs visus, kurus nīsti,
Jūras viļņi smiltis aizskalos!
Raksti klintīa visus, kurus mīli,
Viļņi klintis nesagraus.

Tu sēdi man blakus tik klusi
Un tavi čuksti kā mūzikas dusi.
Skatoties uz tevi atceros,
Par to no kā kādreiz baidījos.
Es vēlos par visu tev pateikties,
Bet nespēju pat izteikties.
Mūsu draudzība man dārga
Nevienam nedalāma.
Es jūtos tā kā cietumā
Ja neesmu tev tuvumā.
Aizmirst nespēju es visu,
Pat pirmo dienu, kad atklāju ka esi.

Noliecies klāt pie degošas sveces,
Izjūti siltumu, ko sniegt tev tā spēj:
Tādai ir jābūt mīlestībai,
Tādai, ka svece, kas deg,
Kas izstaro gaismu un sasildīt spēj.

Es labprāt Tev dāvātu zaru sniegotu,
Kas svētku gaidās zem baltuma lūst;
Bet vai gan ilgāk par mirkli to varētu
Es nosargāt tā, lai tas neizkūst?

Laimi, prieku spaņiem smelt,
Nelaimes no kalniem velt.

Kad es pār ziediem dārzā noliecos,
Es stundu svetīto un tevi atminos:
Jo katra pumpurā, kas veras saulē skaists,
Tavs lūpu saldums atkal pretim kaist –
“Ir skūpsti, mīļotā, kas mūžam neizgaist”.

Tavas acis pavedina,
Tavi vārdi pamudina,
Tavi glāsti samulsina,
Tavi skūpsti apklusina!

Vai ārprāts tas, kas stīvām acīm manī raugās
Un kaitinoši skaļi smej?
Nē, tā jau dvēsele ir tumsā,
Kas neprātīgos smieklos asras lej.
Tā raud, ka sapņu priekšskars norauts tika,
Kas īstenību sedz.
Un tagad tā tik zaimus
Un melus, viltu visur redz.
Nevienam nebūs redzēt,
Kas dvēslē dziļi kvēl,
Un tāpēc neprātīgi,
Tā tumsā smiesies vēl...

Es kādam cilvēciņam iekritu rokās kā eņģelis no debesīm, bet viņš pēc kāda laika mani vairs nespēja noturēt un palaida vaļā, un kritienā es zināju, ka sāpīgi sasitīšos un man tagad sāp....