Romantiski apsveikumi

Reizēm mīlestība ir kā smalks lietus, –
Tu ej un neko nenojaut,
Bet pēkšņi saproti,
Ka esi izmircis līdz pat sirdij...

Baltiem bērziem sniegā slīkstot,
Lielām pārslām lēni krītot,
Ierados pie Tevis es.
Ienācu un pasmaidīju,
Mīļiem vārdiem sasildīju,
Tumšā ziemas vakarā
Katram vajag kādu,
Lai, kā senā pasakā,
Noglāsta ar labu vārdu.

Piedod draugs, ka tiecos
Es pēc Tevis nezinot...
Ka mīla bija tikai malds
Nestāšos es dzīves ceļa Tava ubagot
Nav manai sirdij ļauts!

Mīlas tas ir tikai vārds….

Ja manaa dziivee notiek kautkas slikts – es zinu, kas mani sasmiidinaas! Ja manaa dziivee notiek kautkas labs – es zinu, kas ar mani daliisies priekos! Ja es kaadreiz jutos vientulja – es zinu, kam varu piezvaniit! Ja es kaadreiz juutos satraukta – es zinu, kas mani nomierinaas! Ir tik labi apzinaaties, ka man ir ne tikai puisis, bet veel vairaak – draugs! Kaads ar kuru varu parunaaties un uzklausiit! Vai gluzhi vienkaarshi paseedeet kopaa un kluseet! Kaads, kura plaukstu es varu sanjemt un kaads, kursh mani var apskaut un sasildiit! Pat tad, kad mees neesam kopaa – ir labi zinaat, ka Tu tomeer esi….manaas domaas… Un ir tik labi zinaat, ka arii Tu vienmeer domaa par mani!:*

Tu man dari pāri..
Pats to pat neapzinoties..
Tu mani lēnām nogalini?
Ar savu skatienu..
Ar savu smaidu..
Ar saviem vārdiem?
Ar savu sirdi un dvēseli?
Bet vai ir vērts tevis dēļ mirt..
Nē nav gan?

Tās ir zvaigznes... Zvaigznes debesīs... Kas vada mūsu dzīvi!!!

Es mīlu tapē, ka starp mums ir aiza,
Kur visi soļi izirdami gaist,
Es mīlu tadēļ, ka starp mums ir vārdi,
Kas neizteikti dziļi krūtīs kaist.

Nesen Tevi pat nepazinu, bet tagad bez Tevis savu dzīvīti nemaz nevaru iedomāties...

Kad zeme pēc lietus smaržos
Un ūdenim prieka asaras līs
Laidīsies pa krastu tad vējš
Meklējot mīlu zaudēto

Runā, ka lai atrastu īpašu cilvēku
Ir nepieciešama tikai viena minūte;
Stunda – lai to novērtētu;
Diena – lai iemīlētu.
Bet ar visu dzīvi nepietiek, lai to aizmirstu!

Es vélos būt Tava sega
Un ik nakti Tev piekļauties,
Es vélos būt Tava kafijas tase,
Pie kuras Tu ik rītu
Ar savā;m lūpām pieskaries...

Tu biji mans mīļuma rīts, tu biji mans maiguma vakars
Un nesaki, ka tas bijis un kāds tev ar to vairs sakars.
Ir gājuši mēneši, dienas, bet zudis jau nav nekas.
Tik noslēpts aiz nedienu sienas , aiz vārda , kurš bija tik ass..

Kliegt? Raudāt? Bēgt?
.. – Jā, šobrīd varbūt..
Bet tikai tāpēc,
Lai varu stiprāka kļūt..
Man asiņo sirds, lūpas deg..
Un dvēselē manā,
Kāds prieku vēl ved..
Par vēlu!!!!!!!!!!!
Nevajag!!! Es vairs negribu!!!!
Jo tas cilvēks, kuru tu pazini...
Tas, kuru tik ļoti sāpināji,
Vienkārši vairs nav! Viss!!!!!
Liec mani mierā!!
Es vairs nepadodos sāpēm,
Bet pārkāpju tām pāri..
Lai sadeg! Lai pazūd! Lai norimst!
..... Kliegt? Raudāt? Bēgt?
.. – NĒ!!! Nekad vairs..... :))

Paies nakts un varbūt rīt no rīta,
Roku skūpstot Tev man labāk kļūs,
Jo mana sirds ir kā no smalka zīda,
Skumjās ilgojas un piedošanu lūdz.

Beigšu rakstīt vakars vēls,
Acīs parādās Tavs tēls,
Acīs sniega pārslas birst,
Sirds pēc Tevis ilgās mirst.

TAVAS acis tik skaistas kā briljanti laistās
TAVI zobi tik balti kā dimanti kalti
TAVA seja tik maiga un elpa tik svaiga
JA tu mani mīli
TAD skūpsti uz vaiga.

Uzdāvini man zilo debesjumu
Kad pirmā vakarzvaigzne spīd
Visās varavīksnes krāsās.
Kaut ikviena tā spētu manus sapņus piepildīt!
Ko vēlējos es aizmirst tobrīd
Es zinu, dzīvība ir mirklis īss
Vairs pati sevi nesajūtu
It kā es arī zvaigzne būtu,
Kas bezgalībā pazudīs.
Es lūkojos uz zvaigznēm,
Kas zemei dāvā maigu rasu
Un nemitīga es sev prasu,
Kad līdzīga es būšu tām.

Zilas domas, bēdīgs prāts,
Arī gultā pietrūkst kāds,
Sega auksta, spilvens lieks,
Tas nekas, ka nenāk miegs...

Atceries mani, kad rītā uzmosties
Un savas skaistās acis ver,
Atceries mani, kad vakars iestājas
Un zeltains mēness pie debesīm mirdz!