Romantiski apsveikumi

Ieklausies kā pasaulē –
Cilvēks pēc cilvēka sauc.
Dabūt no otra pusi –
Arī tas jau ir daudz!

Es jūtu tikai Tevi,
Tavas lūpas,
Tavu smaidu,
Tavus pieskārienus maigos,
Saldi teiktos vārdus.
Tu esi mana dzīve,
Manas cerības,
Manas jūtas,
Mani sapņi izsapņotie,
Vārdi neizteiktie
Es ilgojos pēc Tevis,
Tavām acīm,
Taviem smaidiem,
Taviem apskāvieniem jaukajiem,
Un maigajiem skūpstiem!

Bez mīlestības suņi gaudo,
Bez mīlestības rozes vīst,
Bez mīlestības žēli ņaudot
Pa jumtiem naktī runči klīst.

Atgriežos Tevī kā dzimtajā zemē.
Esmu klejojusi un grēkojusi.
Pāri kalniem lejām gāju.
Un kur es atnācu?
Atpakaļ. Pie Tevis...

Drusku maizes, drusku ūdens svaiga,
Koka ēnu un Tavas mīlošās acis!
Par mani neviens sultāns nav laimīgāks!
Un neviens nabags nav skumjāks par mani....

Meitene vaicāja puisim, vai viņš domā, ka viņa ir smuka un viņš teica nē
Viņa jautāja viņam, vai viņš gribētu ar viņu palikt mūžīgi un viņš atbildēja nē
Un tad viņa jautāja, vai viņš raudātu ja viņa viņu pamestu un atkal viņš atbildēja nē
Viņa bija dzirdējusi pietiekami daudz, viņa pagriezās un raudot devās prom,
Bet puisis sagrāba viņas roku un teica...
Tu neesi smuka, tu esi skaista,
Es nevēlos ar tevi būt mūžīgi, man vajag ar tevi būt mūžīgi
Un es neraudātu, ja tu aizietu, es nomirtu...

Lai arī kas reiz nāks un tikties neļaus,
Lai cik vēl tādu dzīvē jāiet būs:
Es vēlreiz slavēju tos ceļus,
Kas kopā saveduši mūs!

Es gribētu saplūst ar ēnu,
Lai ietilptu Tavā plaukstā.
Un pačukstēt aizvērtām lūpām
Par saulrietam nozagtām liesmām.

Tais talēs svešajās,
Kur sapņi tikai mīt,
Tur reiz es gribēju,
Ko skaistu ieraudzīt.
Tais talēs svešajās,
Kur tagad esi tu,
Centies saskatīt skaistumu tajās,
Lai vismaz tu to redzētu.
Tu esi no mums judzēm tālu,
Pat okeāns mūs šķir,
Tu esi otrā pasaules galā,
Tomēr mūsu sirdis kopā ir.
Tu neskumsti tur taluma,
Kur latvju meelee nerunaa,
Mees miilam tevi latvijaa,
Kaut arii esi svesuma...

Es nezināju, ka spēju lidot –
Pa pilsētu, virs bruģa –
Virs saspringto ielu asfalta.

Es negribu, negribu rudeni,
Bet ābolus dzidros – gribu.
Un baraviku burvību,
Bet ne rudens vientulību.

Apburoša Tu man liecies,
Jo pēc manis ilgās tiecies.
Skumstu Es pēc Tevis ļoti,
Skūpsti mīļi man ir doti!

Dienas skrien viena pēc otras
Un laika nav atlicis it nemaz
Katru vakaru sēžu pie datora,
Bet tur man liels tukšums parādās.
Neko Tu man neraksti,
Laikam mani jau aizmirsi
Sāku domāt ka tās ir atvadas
No Tevis un saules siltās...
Ir sākušās lietainas dienas,
Un asaras pil bez mitas
Tomēr kāda tam nozīme,
Ja Tu vairs neesi mans,
Bet vai vispār jebkad esi bijis tāds?

Man mācīja, ka dienā ir 24 stundas
Stundā 60 minūtes
Minūtē – 60 sekundes....
Bet man neviens nebija teicis,
Ka pat 1 sekunde bez tevis
Var likties kā mūžība!

Vēlā naktī mēness kad spīd –
Bezgala tālēs domas man klīst,
Gribētos satikt skūpstu Tev dot
Un kvēli, kvēli samīļot...

Sveiciens tagad vairs nav modē,
Pārdevu to tirgus bodē.
Tagad jauna mode valda –
Tev no manis buča salda.

Ļauj rozei ziedēt,
Ļauj smaržīgai būt,
Ļauj sirdij mīlēt
Un laimīgai būt.

Lai dzīvotu – jāmīl,
Lai mīlētu – jādzīvo...

Tavs vārds, valoda par mani kā lāsts.
Tavas acis kā zvaigznes debesīs,
Kurās es lūkojos ik vakaru un par tevi sapņoju!!!

Par Tevi vakar domāju,
Kaut pirmo reizi redzēju...
Likās jau, ka viss izdosies
Ak, nē, tad jau cita...
Es jutos zemē iemīta
Ak, nē, viss bija ok...
Es tikai vēlējos kaut mazliet,
Kaut mazliet tās burvības, kas bija citiem...