Romantiski apsveikumi

Tu mani vedi aiz rokas pa varavīksni,
Pa miglas vālu, pa rasainu pļavu,
Basām kājām pa lietus peļķēm.
Un sapratu, ka pazaudējot Tavu roku,
Es vairs nepratīšu mīlēt lietu bez Tevis.

Kā vēlētos es būt kā vējš
Kā vējš, kam tevi apskaut ļauts
Es cieši tevi apskautu
Un ilgi projām nelaistu...
Kā vēletos es būt kā lietus...
Kā lietus, kam tevi skūpstīt ļauts
Tad lītu es vai diena ir vai nakts
Ar lietus lāsēm tevi skūpstītu...
Kā vēlētos es būt kā nakts...
Kā nakts kam tevi iemidzināt ļauts.
Pasaku par veju un par lietu šajā
Naktī es tev stāstītu...
Vai tiešām tas, ko vēlos ir par
Daudz?

Ar tevi
Kā ar tauriņa spārnu?
Bailes ir pieskarties,
Jo varu ar kustību vāru
Mirdzumu noberzt nost.

Es nevaru aiziet no tevis,
Tavas rokas man neatļauj;
Tuvu, aizvien tuvāk
Cieši pie sevis kļauj.

Ja es pazaudētu lūpas,
Tad skūpstītu tevi ar rokām.
Ja es pazaudētu rokas,
Tad skūpstītu tevi ar sirdi.
Ja pazaudētu sirdi,
Tad tikai tevis dēļ...

Kad tu piedzimi lija lietus,
Bet patiesībā nemaz nelija,
Tikai debesis raudāja,
Jo pazaudēja tādu enģeli, kā tu.

Dažus gadus uz priekšu mēdz zīlēt,
Viņš rūpes redz, citu neko,
Tas laimīgs, kas tagad spēj mīlēt,
Un nākotne nepievils to.

Laimi es tev vēlēju,
Rokās iedot nespēju,
Laimes putniņš skaļi dzied,
Vēlē laimi tev arvien.

Es sūtu Tev
Savu mīksto spilvenu – saldam miedziņam,
Siltu sedziņu, lai Tu ātrāk aizmigtu
Un saldu bučiņu – jaukam sapnītim!
Bet tagad es salstu, jo viss ir pie TEVIS!

Greizsirdība moka mani,
Meli Tevi galina mani.
Esmu es akla, tādu padarīji Tu mani.
Esmu es kā bez prāta,
Lidoju ik dienas debesīs.
Debesīs bez spārniem,
Bet kad pienāk mūsu strīds
Es krītu uz cietās zemes,
Un visi mani sapņi brūk.
Esmu Tavā varā.
Tu ar mani dari ko gribi,
Pat to ko es negribu,
Bet pateikt?Nē!?
Nav man spēkos.
Negribas man krist no jauna,
Negribu es sev jaunas brūces.
Gribu lidot debesīs kā putns,
Gribu būt vienmēr laimīga ar Tevi...

Nav neviena, kas aizliegt spētu
Jūru sasmelt gliemežvākā,
Saules pilnus smieklus smieties,
Man tavās acīs ieskatīties.
Tavās acīs bezdibenis,
Kuram jau uz malas stāvu
No tā soli projām spert
Varētu likt tikai gļēvums.

Vēlu laimi spīdošu,
Zaļu, kuplu, vizošu,
Sirdī mieru, dzīvesprieku,
Nebēdā par katru nieku.

Es tevi mīlu kā ceptu pīli, Un tavas lūpas kā pipar kūkas…

Nav mīlestības, nav laimes.
Nav mīlestības, neesi pats.
Saproti kā gribi,
Bet asaras birst....

100g maigu jūtu + 200g kaislības,
Sajauc ar apskavienu,
Klāt pieliek 1 karoti mīlas
Un visu pārklāj ar skūpstiem...
Šo MĪLAS RECEPTI jānobauda nakts
Tumsā kopā ar mani!

Kad Tu kāp uz augšu, Draugi uzzina kas Tu esi! Kad krīti, Tu uzzini, kas ir Tavi draugi!

Tev tiešām nevajadzētu teikt “Es Tevi mīlu”, ja Tu tā nedomā. Bet ja Tu tā domā, tev tas ir jāsaka daudz. Cilvēki aizmirst...

Ņem skaistākās skaņas no koklēm, kamēr tās skan,
Ņem skaistākos ziedus no puķēm, kamēr tās zied.
Ņem spožākos saulstarus no saules, kamēr tās zied.
Tad dzīve, ko dzīve būs tāda arvien –
Ko ņemsi no dzīves, tas piederēs tev!

Es šorīt gāju satikties ar cilvēku Kurš mani kādu laiku bija ignorējis Es biju iemīlējusies viņā Bet viņš… viņš vienkārši mani sāpināja Tad es viņu gaidīju Lai varētu ar viņu izrunāties Bet viņš nenāca… un nenāca Tad es domāju, ka tās ir manas dzīves beigas Jo man vienkārši sāpēja Es sēdēju uz soliņa Un visapkārt bija klusums Bet pēkšņi atnāca viņš Cilvēks, kuru es mīlu un kurš mani ignorēja Mēs sākām sarunu Un runājām par visu, kas ir bijis Un nospriedām, ka būsim tikai draugi Labi draugi, kuri var izrunāties Kuri atbalstīs viens otru grūtos brīžos Protams man sāp, jo mēs esam tikai labi draugi Bet tomēr man ir labi, jo apzinos, ka man ir… … ir cilvēks ar kuru es varu izrunāties Cilvēks, kurš mani saprot un atbalsta Mana visdziļākā mīlestība un tuvākais draugs.

Mīlēju reiz puisīti,
Kas man svieda ar puķīti
Un tagad viņu gaida sods,
Jo puķei līdzi nāca puķu pods.