Romantiski apsveikumi

Stunda pēc stundas, kas aizrit bez Tevis,
Ir laiks – kurš pavadīts bez sevis.
Ar cerībām par jaunu dienu,
Ar Tavu smaidu, ar Tavu acu skatu.
Lisinja

To ceļu, kas caur dziļiem sniegiem slāts,
To ceļu, kas ir neatklāts –
To ceļu, kas ir visiem vienāds tāds....
It kā nebijis un tomēr varbūt bijis....
Kur sniegu nav un arī baltu ziedu
Bet ja tev šķiet ir kaut kur vēl sniegi
Tik balti kā šie iedomātie ziedi....

Mīlestībai, nav nekāda sakara ar to,
Ko Tu ceri sagaidīt,
Bet gan ar to,
Ko Tu ceri DOT, – tas ir, visu!
Pretī Tu vari saņemt daudz ko...
Bet tam nav īsta sakara ar to,
Ko Tu dod.
Tu dod tāpēc, ka mīli un nevari nedot!
Ja Tev ļoti paveicas,
Tu vari saņemt pretmīlestību.
Tas ir brīnišķīgi,
Bet ne vienmēr tā notiek!...

Mīlestība ir teorēma, kas visu laiku jāpierāda!

Tos brīžus, kad mums jautri gāja,
Tos atceries un piemini...
Bet tos, kas tevi sāpināja,
Tos aizmirsti un piedodi.

Es bieži vēroju tevi un salīdzinu ar sevi... Un manis pēc, lai debesis jūk ar zemi, es tik un tā mīlēšu tevi!

Tevi ļoti mīlu es, Gribu Tevi maigi skūpstit. Tā kā esmu talumā, Tev miljons skūpstu sūtu es..

Man jūtas kā puķes kas naktīs zied
Tam zvaigznu augstums un mēness baltums.
Tu drīksti pa piena ceļu nākt
Un tās visas salasīt!

Tas ko Tu man raksti, kā arī tas ko dzirdu, man rada gaišas cerības pret Tevi.

Tik valdzinoši var būt mazi sīkumi! Tāds nieks un diena smaida.
Liegs pieskāriens, vai mīļš kā runcis vietā pateikts vārds,
Ir labi, ja ir apkārt siltums tāds un apziņa – par Tevi domā kāds...

Reiz man bija sapnis. Un tad, kad mans sapnis satikās ar realitāti, manā dzīvē ienāci tu.

Vajag, lai cilvēks ticētu,
Un viņam ticētu ļoti.
Vajag, lai cilvēks ilgotos,
Un pēc viņa kāds ilgotos ļoti.
Vajag, lai cilvēks mīlētu,
Un viņu kāds mīlētu ļoti.

Tu domā ka mīlestība ir spēle
Bet tā ir jūtas un sapņi kvēli – tāli
Es guļu tavās rokās
Un mūsu sirdis vienā ritmā pukst
Mūsu jūtas un sapņi ir vienādi
Bet nekā kopīga vairs nevar būt
Katram savs ceļš ejams!
Bet es lidoju pie tevīm
Ar sapņu un cerību spārniem
Pie Tevis!

Sniega pārslas Tavos matos
Kā talas zvaigznes klusi krīt.
Balts mēness Tavās acīs skatās,
Tam Tevi mīlēt neapnīk.
Vien, vientulš vilks pie egles gaudo.
Tur egļu zaros pūce trīs
Tā iegrimst dziļā nāves stundā.
Ir sarta svītra debesīs,
Man šonakt balti spārni izaugs.

Man gribētos Tevi vest un vest
Pa tumšzilām sapņu pļavām
Man gribētos Tevi satvert un nest
Uz debesīm tavām un manām.

Cik tūkstoš rasas pilienu
Ik rītu puķes slacina,
Tik tūkstoš mīļu bučiņu
Es tev sūtu!

Paskaties uz savu gultiņu...
Tā tik jauki tev smaida un aicina tevi...
Tu jau zini cik mīļš tu viņai esi...
Viņa apsola, ka ja iesi čučēt,
Tad viņa tev sagādās vissaldākos sapnīšus par ko vien vēlēsies....
Tikai pačuksti savu vēlēšanos spilvenam ausī un segas apskāvienā tev guļot,
Tā piepildīsies...

Lai tev puķes ar kaudzēm
Un laimes ar saujām,
Bet draudzība ir tikai viena,
Un tā visu dzīvi.

T – burtu uzrakstu
E – klāt pielieku
V – prātā paturu
I – pasaku ko mīlu.

Pļavu, kur mīlēji mani
Izbaroja govīm.
Man ļoti garšos piens.