Romantiski apsveikumi

Es palūdzu savam eņģelim, lai viņš pieskata Tevi. Bet viņš ātri atgriezās...
Es vaicāju, kāpēc? Viņš pasmaidīja un teica: “Eņģeļi nepieskata eņģeļus”.

Var paiet tikai mirklis,
Lai aizrautos ar tevi.
Var paiet tikai dažas minūtes,
Lai Tu iepatiktos.
Var paiet tikai dažas dienas,
Lai iemīlētos Tevī!

Dalīsim visu uz pusēm.
Dienu, nakti, vēju un sauli.
Tikai Mīlestība lai paliek nedalīta –
Liela, skaista, dvēselē ierakstīta.
Dalīsim visu uz pusēm!
Milestibu – ne,
Tā ierakstīta lietus lāsēs,
Plaukstošā ziedā un gājputnu kāsī.
Mīlestibu nevar sadalīt,
Tā deg, tā dod, tā paņem –
Bez atlikuma.

To laimi, kuru meklē,
To savā sirdī rod,
To sirdi, kuru mīli,
To citam neatdod.

Sāp man viss..
Bet visvairāk sirsniņa..
Tā raud un raud un nerimstas
To dziedēt vari tikai Tu un siltums Tavs..
Ja vēlēsies, lai mana sirds nerimstas –
Nenāksi pie manis, aizmirsīsi..
Bet ja vēlēsies būt ar mani –
Centīsimies būt mēs kopā –
Cīnīsimies...

Tavi vārdi smaržo pēc rudens Viegli kā pilnmēness nakts Tavi vārdi klusi un maigi Pūlas laukā no pelniem manu dvēseli rakt Tavi vārdi pār mani cerību atspulgu tur Pārvērš par rozi sāpes, kas tikai smaržo,ne dur..

Es nezinu, kā Tev to pasacīt...
Kad baltas sniegpārslas
Pār zemi lēni krīt,
Man gribas savās plaukstās sasildīt
To putnēnu, kas Tavās krūtīs mīt.

Nav mīla jāmeklē, tā atnāk pati
Un visām durvīm droši cauri ies,
Jo mīlestība tā ir dzīve pati,
No kuras cilvēks nevar noslēpties.

Ja Tev visu sirdi dod,
Tad Tev raudāt jāpierod,
Ja Tu tikai daļu sniedz,
Tad sev mīlestību liedz!

Mīlestība ir kā mazs putniņš,
Kas spēj izbēgt!
Mīlestība ir kā maza rasas lāse,
Zaļajā zālē.
Mīlestība, ir maziņš mākonītis,
Kas iesprucis padebešos,
Mīlestība ir visur
Uz zemes, gaisā un tavā mazajā,
Trauslajā sirsniņa, kas spēj izdzīvot
Vienīgi no mīlestības.

Nāc, lai blakus esam Nāc, lai sirds sāk pukstēt Nāc caur pekli Nāc un kopā mēs mirsim Lūdzū, nāc es vēlos iluzīju jūrā peldēties Mīlēt, cerēt, bet nekrāpt viens otru Nāc.. Saule gaisu sajaukusi, sirds mani nodevusi Jūtu es tik daudz kā šī nodevība Rūgto sāpi, kura graužas manī kā duncis Un nespēju es vairs būt Sirds mana vairs nejūt Rokas pušu plīst Asinis straumēm plūst Vis ir cauri Manis vairs nav Nekad nav bijis Kaut kur tas viss bija Kad lietus bija Vēl kāda dziesma klīst Un sirds man plīst. Pār baltajām debesīm Smeldz sāpe par vasarām Un laime iet garām Baisām domām...

Ko vēl šai dzīvē vēlētos?
Vai pārāk daudz tas?
Varbūt nieks.
Lai tavā sejā spēlētos
Ar mani kopā – laime, prieks.

Lūpas kūst..... Nepiekūst,
Sirds stājas.... Neapstājas,
Skats uz tevi lūzt.... Nesalūzt,
Vārdi runā, bet nerunā,
Vējš mīl sauli, bet ienīst to. Es tevi mīlu, bet dievinot nīstu.

Mācoties draudzību guvām,
Mūžam neļausim tai iet,
Būsim draudzenes kā bijām,
Tālums lai nespēj mūs šķirt!

Novēlu tev ātri stiepties,
Izprast dzīvi, nevis liegties.
Priecāties un tikai smieties,
Vienmēr jaunās tālēs stiepties.

Skatos uz pilošu lāsteku un domāju par Tavi... Katra lāse, kas nopil, ir doma par Tevi... Un tad es sapratu, ka man nepietiktu ar izkusušu aisbergu.

Kā atradu, pat nesapratu to –
No visām rokām – tikai Tavu vien,
No visiem logiem – tikai tavējo.

Man pietrūkst tavu glāstu un nakts stāstu
Man pietrūkst tavu smaidu un mirkļu skaistu
Man pietrūkst tavu skatu un to laiku,
Kurā daudz ko sev jaunu katrs atklājām,
Un kur daļu no sevis atstājām,
Smaidot skaistām atmiņām.

Ceriņi aizdegās
Ceriņi sauc
Ceriņu neprāts
Iespēj daudz

Tik tuvu kā sprīdi
Kaut uz īsu brīdi
Pie tevis būt
Un mīļumu gūt..