Romantiski apsveikumi

Ai, cerība, tu man tik neparastā, Kam mani atkal savos spārnos cel? Mēs satikāmies klusos upes krastos Kur odzēm patīk dzīvā miesā dzelt. Es visu atdotu, lai tavus matus Man būtu ļauts kaut reizi noglāstīt, Un sprogu to, kas tev uz pieres atdus Ap savu mazo pirkstu viegli tīt. Es visu atdotu, lai tavas lūpas Kaut vienu reizi pasmaidītu man, Kad acis pļavas miglu skata kūpam Un tālē nodžinkst elektriskais gans. Es visu atdotu, lai tavas krūtis Caur drānām mirkli manām pieskartos, Vai tiešām tu pat tagad nesajūti, Ka mana laime esi un mans posts.

Es mīlu Tevi nevis par to, kas esi Tu, bet par to, kas esmu es, kad esmu Tev blakus.

Naktī enģelis tavus sapņus sargās,
Dienā – tavus soļus skaitīs,
Un ja paliks skumji, ar spārniem sedzot,
Samīļos no manis!

Cik skaista bija nakts man kopā ar Tevi
Cik skaistas atmiņas Tu atstāji man
Bet tagad Tu esi tālu prom
Un liec man ciest
Pat liec man nelolot cerības par Tevi
Tu nepildīji savus solījumus
Tikai nelietīgi gaidīji manējos
Tu ņirgājies par mani
Un to es Tev nepiedošu nekad!

To nevar pateikt priekšā,tas ir jāsadzird pašai.... To nevar parādīt,tas ir jāsajūt pašai... To sajutīsi tad, kad busi man piespiedusies cieši klāt....dzirdēsi, jutīsi,ka sitās man sirds.... Sitās tāpēc, ka Tu esi man blakus...vairāk neko nevajag,tikai lai man esi Tu...

Aizraujoša, spārnos paceloša...
Mīlestība.
Mānīga, sāpinoša, viltīga...
Mīlestība.
Tik grūti izprotama,
Tik ļoti visiem vajadzīga.
Kas īsti ir šī mīlestība?
Kur tā ir atrodama?
Sīrdīs?
Ne. Garā.
Ko tā mums dāvās?
Prieku? Laimi?
Vai sirdsdēstus nevajadzīgos?
Mēs cenšamies Tevi, mīlestība iepazīt...
Tu neļaujies...
Ar katru brīdi savādāka,
Ar katru brīdi neizprotamāka...
Kurš var pateikt kāda Tu esi?
Kurš Tevi ir patiesi iepazinis?

Es mīlu jūras viļņus, jo tie nekad nebeidzas...
Es mīlu vēju, jo tas nekad nepagurst man nest ziņs no Tevis...
Es mīlu saules starus, jo tie vienmēr atrod ceļu līdz manīm...
Es mīlu tumsu, jo tā atnes man sapņus par Tevi...

Raxtu tev, lai pateiktu, ka tu esi vienīgais cilvēks uz pasaules, kuru es jebkad esmu mīlējusi.

Es gaidu tevi,
Garlaicïgumu devi.
Zinu ka tu drïz büsi,
Pec stundäm diväm šüsi.
Es klusi sëdëdams,
Sava istabä sienu skräpedams.
Gaidïdams tevi,
Internetä sevi.
Tu esi skaista,
Un kautkas müs saista.
Tavi mati tik glïti,
Bet tu projäm klïdi.
Ceru tev nav bail,
Jo man no tevis nav bail.
Gribu tevi apskaut,
Nevis tevi graut!

Es piegāju pie kāda bērza
Un apskāvu to.
Pār viņa augumu pāršalca
Vieglas trīsas.
Tā mēs,
Piekļāvušies viens pie otra,
Stāvējām kā divi mīļi cilvēki,
Pirmo reizi satapušies.
Es piegāju pie bērza un to
Apskāvu.
Es pieglaudu seju tā
Raupjajai mizai un atskatījos.
Neviena nebija; tad es sirdī
Dzirdēju tā balsi – ja tu mani mīli,
Kāpēc skaties atpakaļ.
Es viņu apskāvu ciešāk,
Tā mēs tur stāvējām
Apskāvušies – kā divi mīļi
Pirmo reizi sastapušies
Cilvēki.
LIVARS JANKOVSKIS

Grūti ir smaidīti, kad tikšanās gaida,
Vēl grūtāk vārdus par mīlu teikt.
Un bieži vien gadās ka neviļus smaidam,
Un uzticam pašu grūtāko veikt.

Ar prieku uz lūpām es atminu Tevi,
Ar smaidu uz lūpām es ieraugu Tevi,
Ar lūpām uz lūpām es noskūpstu Tevi,
Jo kvēli un karsti ES MĪLU TEVI!!!

Silti skatieni, siltas jūtas,
Mīļi vārdi uz Tavām lūpām,
Un
Drūms klusums vai padošanās?
Nē varbūt izvairīšanās?
Tās ir kādas mazas meitenes iedomas, spēles?
Tā ir istenība, tie esam mēs.
Nākamā, kārtējā, bijušā – vai nav vienalga?
Dzive ir tikai viena, tai jabūt saldai.
UN
Tāpēc atkal viena uzguntiņa, viena milestības cerība mirs.
Jo aiz klusuma, naida un padevības tomēr pukst sirds...

Ja ēd ābolu,
Nomazgā to.
Ja mīli zēnu,
Noskūpsti to!

Tu atgriezies, lai sameklētu to,
Kas pazudis? sirdsapziņu
Tu atgriezies, lai lūgtu to,
Ko nelūdzi nekad? piedošanu
Tu atkal atgriezies, lai sajustu,
Ko nejuti nekad? mīlestību
Bet, vai atgriezīšos arī es,
Vēl nezinu?

Kad kopā divas galvas,
Tās kaut ko izgudro.
Kad kopā kļautas lūpas,
Tās neprāto neko.

Vai tu esi dzirdējis kautko par meiteni, kura nekad nekļūdijās? Nē? Te viņa stāv – tavā acu priekša. Dzidrām acīm un smiekli uz lūpām. Meitene, kura nekad nekļūdijās, kuras vienīgā kļūda bija tu.....

Atstāj manī tikai to niecīgo daļu, lai es varētu sacīt, ka Tu man esi viss.
Atstāj manī tikai to niecīgo manas gribas daļu, lai es varētu Tevi sajust it visur un tuvoties Tev vienmēr, un ik brīdi savu mīlu ziedot Tev.
Atstāj man tikai tās niecīgās važas, kas mani saistītu pie Tevas gribas un kas palīdzētu man dzīvē, sekot Taviem mērķiem, – tas ir, Tavas mīlas važas...

Dodu Tev erotisku, asinsstindzinošu, lūpas dedzinošu, jaukāku par paradīzi, karstāku kā elli, saldāku kā zemeni, super garu, dziļu skūpstu.

Es nevaru vairs valdīt sevi
Jo sapnī redzu tikai Tevi,
Tie vairs nav nekādi joki..
Kad tu manas jūtas moki!