Romantiski apsveikumi

Katru dienu brīnos ļoti,
Kur man sirds ir pazudusi?
Izrādās, ka tā pie tevis
Razbainiece aizmukusi!...

Lai ar tevi vienmēr laime,
Dzīvesprieks un draugu saime,
Veselība, radošs gars,
Neizsīkstošs darba spars!

Kā tas var būt,
Ka tik tālu viss
Ir aizgājis?
Tik nejauši sākās
Un nekādi nebeidzas?
Kā tas var būt,
Ka gribas man teikt
Tos vārdus,
No kuriem tik ļoti bail?
Es vairs nespēju,
Vienkārši nespēju
Savaldīt sevi?
Man gribas būt ar Tevi
Kādam ļoti sāp?
Es zinu,
Bet tas vēl nav viss,
Jo tās īstās sāpes
Vēl tikai būs,
Lai arī cik
Grūti tas būtu
Neviens nespēs
Izšķirt mūs?

Mīlē, mīlē vecs un jauns,
Mīlē zoss un mīlē auns,
Mīlē kamēr mirst
Kamēr kauli kopā birst!

Ja dzīvē tev grūti klājas
Un skaistas cerības mirst,
Tad nenoliec nespēkā galvu,
Bet smaidi kaut asaras birst.

Dzīve ir kā rožu dārzs,
Katrā rozē kaut kas dārgs.
Tavā rozē mīlestība,
Kas mums abiem vajadzīga.

Vēlos pateikt tev tikai vienu:
“Es mīlu tevi”
Vēlos būt ar tevi kopā,
Brīžos labos, brīžos sliktos..
Vēlos cienīt, mīlēt tevi...
Vēlos tikai Tevi vien..

Laiks paiet nemanāmi,
Mīlestība tam visam pāri,
Cerot, gaidot viņu vēl
Sirds tev tikai velti kvēl.

Vari satriekt pulksteni pie sienas
Vari kalendāru liesmās sviest,
Tik un tā uz priekšu traucas dienas,
Tik un tā tev gadi garām skrien!

Es skatos un domāju par tevi,
Bet tu pat mani nepamani.
Tu skaties uz citu
Un domā, ka būsi laimīgs...
Bet tā nebūs...
Un kad tu nāksi pie manis,
Man jau būs cits,
Ko mīlēt un glāstīt!

Es nedrīkstu Tevi mīlēt,
Taču nespēju nemīlēt Tevi.
Es nespēju paiet Tev garām,
Un nespēju tuvoties Tev.
Es bēgu no Tevis projām,
Un meklēju Tevi no jauna...

Mēs visu nakti runājām par mīlu,
Bet skūpstīties pat nebij drosmes mums,
Ar tukšu domu savu sirdi vīlu –
“Tā ilgāk saglabāsies sapņojums”.
Bet sapnis izgaisa kā vējā dūmi,
Tev nepatikās runāt vien.
Un viena paliku, sev teicu drūmi –
“Par vārdiem vairāk saista apskāviens”.
Cik sen tas bij... Jau bezgalius gadus
Kopš nerunāju, tikai skūpstu es.
Bet tomēr jūtu mīlestības badu –
Tai naktī paliku bez dvēseles.

Kad jaukie svētki atkal klāt
Un Valentīns sāk rokas māt,
Tad mīlestība apkārt valda
Un sirsniņa ir apaļ salda.

Sēžu savā istabā,
Mobilais man kabatā,
Gaidu, kad man zvanīsi,
“Mīlu tevi!” sacīsi.

Tavi vārdi, ir kāda asaras;
Tavi vārdi ir kāda prieks;
Vien pasaki, to ko gaidīju;
Vien pasaki to, ko jūti!

Priecājies par to, kas tu esi.
Priecājies par to, kāds Tu esi,
Par to, kas Tev pieder
Un, kas Tev vēl būs.

Tu teici ka patīku tev Bet tagad to noliedz Kad tavas lūpas izrunāja vārdus Tu man patīc Es lidoju un atrados savā sapņu pasaulē Sapņu pasaulē kopā ar tevi… Bet tad tu mani pamodināji Paša sāpīgākajā veidā Dēļ tevis atkal pār vaigu asara rit Un sirds pamazām lūzt Tu paliec tāds ka agrāk Bet es?… es kļūstu melna un maziņa Mana sirds kuras pavēlnieks esi tu Pamazām pārvēršas melnā tukšumā Manas atmiņas kurās esi tikai tu Pamazām pieaug un sāpina mani Manas domas kurās atrodies tu Pazām kļūst tumšākas un tu parādies kā Melnais tēls tajās Manas acis kuras meklē tikai tevi Pamazām aizmiglojas Mani vaigi kuri kļūst sarkani tevi ieraugot Pamazām kļūst par asaru ceļu… Mans spilvens uz kura atrodas mana pilnā galva Pazām kļūst par kratuvi asarām… Bet tu esi un paliec tāds kāds esi Jo tev vienalga un tev nesāp… Sāp tikai man viss Es ienīstu sevi par to ka cerēju uz tevi Bet mīlu tevi, jo tu esi Tu esi kā visa mana pasaule Kā mans pasaules valdnieks, karalis… Tu valdi pār mani… Tu liec man smaidīt Tu liec man skumt Tu liec man lidot Tu liec man raudāt Bez tevis es neesmu nekas…

Esi tāda, kāda esi
Un arvien mīlu nesi,
Sirsniņa tad pukstēs droši,
Actiņas tev spīdēs koši.

Lai notik kas notikdams,
Viss notiek uz labu
Tāds savāds gurdums, patīkams un jauks,
Bez sāpēm saplosija sirdi man.
Un šodiena man paliks atmiņā uz mūžu,
Jo bijāmmēs, Tu un Es, tik ļoti tuvi.
Esjūtu tevi ar katru savu šūnu,
Kas neprātīgi tvēra mirkli šo!

Skaisti mēs runājām,
Skaisti mēs spriedām,
Ar vārdiem viens otru glāstijām
Un dvēseles priekā mēs kliedzām.
Jūra bij. Tavas un manejās mājas,
Kad gulējām tajā...