Romantiski apsveikumi

Atceries, kā toreiz dzērām:
Saule jau augstu,
Polšs vēl pusē,
Bet tu jau dusē.

Tu esi kā jautājums
Uz kuru es nezinu atbildi
Tu esi kā upe
Kurai es nevaru atrast krastu
Tu esi kā mākoņi
Līdz kuriem es nevaru aizsnieg
Tu esi mana dzīves jēga
Jēga kurai nav atbildes....

Lai katra maza upīte
Tev bēdas aizskalo,
Lai katra maza puķīte
Tev laimi īsteno!

Esi Tu uguns, spīdi!
Staro gaismu no sevis!
Esi Tu puķe, ziedi!
Bite lai nāk pie Tevis.
Bet, ja Tu esi straume,
Sargies, lai neizžūsti!
Liela esi vai maza,
Galvenais lai Tu plūsti!

Ir jauki kad tu esi kādam vajadzīgs, Kad tu zini kad kāds Tevi mīl, Un kad Tu vari kādam jebkurā brīdī pazvanīt.. Un viņš uz Tevi nedusmosies.. Ja tu viņu pat pamodinātu no saldāka miega... Tā ir īsta mīlestība,kad lai ari kas notiktu tu nebūtu spejīgs dusmoties... Uz otru cilvēku... Un vienmēr kur iedams, tu par viņu domāsi un dziļi sirdī mīlēsi...

Saules stars,
Tas ir pacietīgi jāgaida,
Ir jatic...
Kad pienāks tā diena,
Kad laimīgi kļūsim visi mēs!
Bet lai tā notiktu!
Ir jāsmaida, jātic
Un nedrīkstam nokārt galvas!
Skaties tur aukšā!
Tas ir tavs laimes stars!
Tava brīvība, tava laime!

Baltiem bērziem sniegā slīkstot,
Lielām pārslām lēni krītot,
Ierados pie Tevis es.
Ienācu un pasmaidīju,
Mīļiem vārdiem sasildīju,

Mēs kā divi ledus kalni okeāna straumē klīstam,
Mēs kā divi ledus kalni vēl viens otru nepazīstam.
Bet vēlos pietuvoties Tev,
Lai abi ceļotu uz mīlestības salu...

Tad apstājās laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis.
Un sviest uz vienu vai otru pusi –
Tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs.
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Tas ir tas skaistākais –
Ka mīlestība neprot skaitīt.

Man visu laiku likās - lai mīlētu, pietiek tikai ar zemenēm pienā...

Ko vien es nedarītu – es domāju par Tevi!
Tu iekrīti man sirdī...
Tos brīžus kad bijām kopā, neaizmirsīšu nekad,
Tos mīļos apskāvienus, tos maigos skūpstus,
Tos vārdus – es mīlu Tevi...
Tas viss ir bijis...
Bet liktenis mūs izšķīra...
Bet jautājums man viens – kapēc?
Kapēc man tā jāmokās???
Es tiešām nezinu atbildi, bet zinu tikai to,
Ka sirds mana ir salausta uz ilgu laiku!
Es Tevi tik ļoti mīlu, ka vienkārši nespēju aizmirst!
Un zini es vienmēr Tevi mīlēšu!

Ja es būtu kaija,
Bez ieelpas pie tevīm trauktos.
Ja es būtu zelta zivtiņa,
Tad trīs vēlēšanās tev sniegtu,
Saņemot pretī tavu mīlestību.
Ja es būtu pavisam parasts ziediņš,
Es plauktu līdz kļutu par rozi,
Kas prieku tavās acīs rada.
Ja es būtu vissaldākā konfekte uz zemes,
Tad tev uz mēles es izkustu.

Skat kur debesīs divas zvaigznes spīd,
Tās skatās viena uz otru un nebeidz skumt.
Liels attālums starp abām
Un zina tās, ka nesatiksies nekad....

Tu laupi man sapņus, jo kopā esot ar Tevi, es jūtos kā sapnī! Naktī es nevaru aizmigt, jo man nav vairs par ko sapņot!

Sirds atmin vismazāko vārdu, kas teikts,
Un bija sajūta? viss tālākais ceļš kopā būs veikts.

Kā pērle, kas dziļos atvaros mirdz,
Lai vienmēr tik skaidra ir tava sirds.

Lai tava sirds
Tāpat kā ogle prot –
Dot citiem spēku
Pati sadegot!

Es ņemu Tevi. Ņemu Tevi tādu kāds esi. Es ņemu Tevi ar visiem taviem trūkumiem, Tavām kaislībām un prasībām, Taviem dzīves likumiem. Tu esi tāds kāds esi. Tādu kāds Tu esi, es Tevi mīlu.

Nesteidzies ātri nopietns būt,
Bērnību otreiz nevar gūt,
Bērnība tikai vienreiz zied,
Pasmaida un projām iet.

Gribu būt samtains smaidiņš, kas Tavās lūpās gozēsies.
Gribu būt mēness stariņš, kas Tavās acīs lūkosies.
Gribu būt Tava ēna, kas ap Tevi apvīsies.