Romantiski apsveikumi

Mēs pa retam
Bieži metam
Un, ja krītam,
Tad līdz rītam!

Viss….viss ir aizmirsts, Nav vairs sāpju, nav asaru, tikai rētas, kas raibo manu sirdi… Bet tās jau ir izzudušas…izzudušas tā pat kā izzudi Tu.. Tagad mēs būsim DRAUGI…DRAUGI un nekas vairāk.. Bet atceries, DRAUGS, to vietu? tu..es.. Labi, tā ir pagātne… Tagad dzīvoju tikai tagadnei…nākotnei un pagātnes vairs nav.. Tikai pāris dienas no tā visa..tikai tās jaukās.. Bet padomā, DRAUGS, ka nemīlu vairs tevi..viss vairs nav Tevis, Tu biji, biji manās domās un sapņos,bet tagad esi tikai atmiņās.. Priecājies tagad, elpo mierīgi, manis vairs pie tevis blakus nebūs, es būšu tagad klusa, nemanāma, es Tevi netraucēšu…dzīvo tālāk, DRAUGS, …..un….ar Dievu….

Kad tālu es no tevis,
Tad daudz man tev ko teikt,
Tad tērzētu un triektu
Un nevarētu beigt.
Kad tuvu es pie tevis,
Tad nav man tev ko teikt,
Tad ciestu klusu, klusu
Un nevareetu beigt.

Mīļā {vārds}, dzīvo priekā,
Tākā peles miltu sienā,
Ja tev kādreiz skumīgs prāts,
Tad pie manis ciemos nāc!

~*There is only one happiness in life, to love and be loved. *~
– George Sand –

Sirds, es tevi nesaprotu, –
Raudāt gribas man un smiet.
Es tev visu, visu dotu,
Ja tu pierimtu mazliet!

Sapņi dzimst arvien no jauna,
Izaug pasakām un teikām līdz,
Sapņi domas pasargā no ļauna,
Cauri nelaimēm un bēdām stīdz.

Šai pasaulē ir tik daudz naida un cietsirdība, ka tu mani krāpi ar citu
Un es vairs nevēlos dzīvot!
Mana sirds ir tik pilna ar sāpēm un ciešanām,
Ka vai gribu nomirt un nekad neatgriezties!

Mazs amoriņš man šodien ta pie austiņas čukstēja.
Man vajag atdzīties tik Tev, ””””
Ka svarīgs esi tik man!!!

Šī pasaulīte ir radīta,
Lai tajā būtu dzīvībiņas,
Kas uz viņas dzīvotu,
Lai katra maza būtnīte
Rastu sev prieku, mieru un labklājību,
Tāpat kā cilvēciņš, kurš ir nācis,
Lai dzīvotu tur,
Bet tas nebūtu iespējams,
Ja nebūtu otrs cilvēciņš,
Kas ir domāts,
Lai vienmēr būtu kopā –
Gan sliktos, gan ari labos laikos
Un mīlēt viens otru,
Lai būtu viens vesels,
Kurš nekad nav šķirams...

Citus tu vari nīst,
Bet neatļauj dzīvei rāpus līst.
Kaut vai visu gadu lietus līst,
Un pa zemi bandīts klīst.

Es prasīju Dievam ūdeni,
Viņš deva okeānu.
Es prasīju Dievam zvaigzni,
Viņš deva debesis.
Es prasīju Dievam eņģeli,
Viņš deva man TEVI..

Man gribējās tevi ieaijāt, kā krēslā vējš liepiņu aijā. Man lūgšanu gribējās pār tevi klāt kā zaļsirmu vakaru maijā. Man gribētos tevi vest un vest pa tumšzaļām sapņu pļavām. Man gribētos tevi uz spārniem nest uz debesīm – manām un tavām..

Mīlēt nav kaitīgi,
Mīlēt ir labi.
Kad mīlu Tevi,
Tad ir tik labi.

Gadi nejautās tev, tu jautāsi gadiem:
Kādēļ tik ātri aiz kalna tie zūd?
Un paņem sev līdz vieskaistākās dienas,
Viskaistākās naktis, kas dzīves dārzā zied.

Kāpēc tu saki ka nesāpināsi?
Un atkal to dari?
Kāpēc tu glāsti,
Un saki ka mīli,
Ja tā nav!?
Šie skūpsti, tie šķiet pretīgi – kad aizej prom!
Šie solījumi par meliem – kā vienmēr pārvēršas!

Kas ir mīla?
Pati par sevi – lietvārds.
Jauniem cilvēkiem – satiksmes vārds.
Jaunlaulātajiem – darbības vārds.
Šādiem tādiem – apstākļa vārds.
Vīram, sievai – skaitļa vārds.
Sirmgalvjiem – divdabju pagātne.
Maziem bērniem – svešvārds.

Pie Tavām krūtīm ļauj man dusēt,
Ap mani savas rokas skauj,
Liec savām lūpām mīļi klusēt,
Tik sajust vien šo brīdi ļauj.

Es no tevis neaiziešu, tevi – projām nelaidīšu,
Dziļi tevī saknes dzīšu, tavai sirdij apkārt vīšu,
Paliec mans, es tava būšu,
Visu mūsu balto mūžu!

Šī dzīve ir kā skaista grāmata,
Kura tagad nav lasāma,
Bet, kad tie laiki pienāks,
Mēs sēdēsim un to lasīsim.