Romantiski apsveikumi

Neteic manim vārdu daudz, –
Kas gan man no vārdiem tiek?
Teic man dažus labus vārdus,
Teic man dažus saules vārdus,
Kas man visu mīlēt liek.
Teic man vārdus divus trīs,
Kas kā zelta lāses trīs.

Ja es būtu zvaigzne,
Tad es vēlētos krist...
Krist tā, lai Tu mani pamanītu,
Lai varētu izteikt savu vēlēšanos...
Un krītot es cerētu, ka Tu vēlētos... Mani

Simts duču saldu buču
Ceri un gaidi
Mīli un smaidi,
Ja izdosies labi,
Dzīvosim abi!

Pagriezties un aiziet...
Vai tas ir vienkāršāk?
Kad aiz muguras paliek,
Kāds kas tik viegli neaizmirst...
Kāds kam nav vienalga
Kāds kas mīl tevi!

Pati saule nokāps lejā
Tev uz pieres skūpstu sniegs –
Pati zvaigzne pusnakts vējā
Nolieksies, lai Tev ir prieks:))

Tu dusi manā sirdī, kā debess jūrā dus, - tā pieber pērlēm bez gala vistumšos dziļumus. Es stāvu kluss un brīnos: zib - zalgo - vizmo - mirdz... Un jautāju. vai tiešām.- vai tiešām tā mana nabaga sirds?

Kā es gribētu tevi iepriecināt
Un aizsūtīt tev kaut ko skaistu,
Gudru, seksīgu un mīļu...
Taču diemžēl nevaru sevi dabūt
Iekšā datorā!

Kad enģelītis tavās acīs ieskatās, viņš apjūk un neprātīgi iemīlās,
Vairs nealkst tas debesīs uzlidot, bet mūžīgi palikt pie tevis!

Kad klusums sak dziedāt,
Akmeņi dejot,
Kad ziemeļblāzma sāk sildīt,
Tu atgādini par sevi,
Un es vairs nezinu ko teikt
....

Tu būsi mans eņģelis,
Es būšu pie tevis dienu un nakti,
Mēs dejosim kopā.
Un domāsim viens par otru!

Dažkārt mīlestība sākās ar draudzību, bet ne vienmēr ar to arī beidzas... Patiesībā ļoti žēl... Kaut gan – bieži vien mums kāds ir nodarijis pāri tik ļoti, ka tādu draugu nemaz negribās... Savāda tā dzīve...

Kā man izteikt mīlestību,
Tai tik daudzu vārdu trūkst!
Saliet glāzēs saules zibu,
Zvaigznēs atstāt, lai vēl rūgst!

Dzied mana dvēsele
Skumju dziesmu.
Asaras sit takti,
Un gaudas kā melodija skan.

Basām kājām dvēselīte
Rasas rītā iznāk.
Skatīties kā mazai zīlei
Milzīgs ozols iznāk.
Nav ne lielu, nav ne mazu
šajā dzīvē iznāk –
Ja ir liela mīlestība, tad viss lielais iznāk.

Mēs bieži runājām
Par lietām dažādām
Gan smējāmies un raudājām!
Esmu teikusi – Tu patīc man
Es izrādu un slēpju to
Cenšos izteikt ar vārdiem un darbiem.
Vai esi dzirdējis vārdus
Ka mīlu Tevi?! Nē!
Kāpēc? Vai ticētu man?
Varbūt!
Bet tomēr – “Es mīlu Tevi”!

Es nevaru vairs valdīt sevi,
Jo sapnī redzu tikai tevi.
Tie vairs nav nekādi joki,
Ka tu manas jūtas moki!

Mīlas lokā esam abi,
Paliek mums ap sirdi labi.
Glabāju Es mīlu Tavu,
Skūpstus sūtu pilnu kravu!

Reiz es sev jautāju
Kādēļ vispār dzīvoju?
Lai vientulību justu?
Kas manai dzīvei uzliek krustu.
Lai sāpes mani spiestu
Jeb dziļas rētas grieztu.
Tas mani neatstāj ne brīdi
Griežot brūces kā par spīti
Esmu viena katru dienu
Un Tu savā pasaulē
Ir kā neizsapņots sapnis
Kurš dzīvo manā iztēlē.
Kurš gan saprast mani spēj?
Manus sapņus, sāpes, jūtas....

Kāds spēks ir īstai mīlestībai,
To varam tikai apbrīnot,
Visdziļākai tumsai, vientulībai
Spēj gaismu tā un prieku dot!

Starp zvigznēm jauks mēnestiņš
Uzsmaida mums viņš
Apņem mūs sniegs
Lai nepietrūkst mums prieks
Vēlos mīlestību vēl just,
Kamēr sniegs vēl nenokust!
Tu,... Man vismīļākā
Jaukākā un dārgākā!
Nāc vienmēr ar smaidu
To tik vien vēl gaidu!