Romantiski apsveikumi

Manas lūpas piekusušas
Bez Taviem skūpstiem...
Man ķermenis atdzisis
Bez Taviem apskāvieniem un glāstiem...
Manas acis aizvērās,
Neredzot Tevi –
Es skumstu bez Tevis!

Dzīve ir zieds
Mīlestība – medus tajā.

Šajā naktī pieņemts dāvināt kaut ko.
To, kas man priekš tevis – nāc un aplūko.
Skaties, tā ir zvaigzne – zvaigzne, kura krīt,
Viņas uzdevums ir tavus sapņus piepildīt.

Ļauj man Tevi mīlēt cieši,
Ļauj man Tev blakus būt,
Ļauj man pateikt Tev maigi,
Ka vēlos būt Tevis mīlēta!

Atnāc mīļā, šad un tad,
Tu jau zini, kur un kad,
Tad mēs abi šā un tā,
Tu jau zini, kur un kā...

Kas ir mīlestība? Mīlestība ir iebrist sniegā, Kad mēness un zvaigznes Atmirgo tajā. Un ienirt meža klusumā, Jo mīlestība tur atbalsojas. Kas ir mīlestība? Mazs kucēns tev acīs skatās, Un luncina asti: “Ņem mani – mīli mani!“

Vakarā, kad sapņoju,
Vakarā, kad saule zemu riet,
Manas domas klusi, klusi
Tālumā pie tevis iet.

Labāk iekod pirkstiņā,
Nekā zēna sirsniņā!

Es gribu par daudz… Paklau, mīļum! Gribu daudz Tev teikt, Bet nevar vārdus sameklēt. Vienkārši atplest rokas, Un Tevi maigi apskaut. Gribu lūpas Tavas just, Just kā sirds Tava pukst. Gribu, lai Tu dzirdi Ko mana sirds Tavai čukst, Gribu Tevi pie sevis piespiest, Tevi skūpstīt un nemulst, Neklausīt, ko saka citi, Galvenais, lai mums būtu labi, Būtu labi vakari un rīti. Gribu Tikai Tev piederēt, Gribu būt mīlēta, Un gribu arī mīlēt. Nepieļaušu, lai ar mani spēlē, Un pati negrasos spēlēt. Gribu vēlos vakaros, Pie kamīna ar Tevi sildīties. Gribu skaistas vietas Tev rādīt, Ar Tevi prieku dalīt, Un bēdas prom no Tevis dzīt. Gribu Tevi izprast, Un vēlos, lai saproti mani. Es netaisos Tevi pamest, Ne tagad un nekad, Tevis dēļ es gribu, Visu pie malas mest. Gribu pa mīlas taku, Uz priekšu Tevi vest. Gribu rūpēties par tevi, Un lai rūpētos par mani. Vai par daudz es prasu? Gribu Tavas lūpas redzēt smaidu, Un acīs prieku. Nevis asaras un kaudzi bēdu, To uzskatu par grēku. Gribu mīlestību just, Un arī mīlēt. Lūdzu, nedusmo, Mēs satiksimies!

Es labprāt Tev dāvātu zaru sniegotu, Kas svētku gaidās zem baltuma lūst; Bet vai gan ilgāk par mirkli to varētu Es nosargāt tā, lai tas neizkūst? Es gribētu pasniegt Tev plaukstās ūdeni- Tam lūpās burbuļo veldzējošs strauts, Bet tecēs caur pirkstiem kā lapas caur rudeni, Un nebūs pat pilīti paturēt ļauts. Es labprāt Tev dzīvi, kad nesāp, iedotu Un spēku, kas dzīvo, ne ugunīs kvēl, Bet nespēju iedot un zinu, ka piedod Tu, Ja neesmu burve, par ko man ir žēl... Un tāpēc varu dot tikai pasauli, Kad sniegs paliek zaros un zemē urdz strauts. Vēl varu Tev vēlēt, lai dvēsele nesirmo, Jo tai būs jādzird, kad manējā sauks!

Logā zīmēju –
Baltas rozes,
Lai tās Tev uzzied
Kā balti sapņi,
Kuros lemts paslēpties,
Kad skumji kļūst.
Logā zīmēju –
Varavīksnes tiltu,
Pa kuru pakāpties,
Lai vērotu spožākās zvaigznes.
Logā zīmēju –
Do, re, mi,
Lai pa notīm vari,
Izdziedāt mirkļus no pavasara.
Logā zīmēju –
Saulespuķes,
Lai tev katra diena
Ir kā spoži saules stari.
Logā zīmēju –
Mākoņu smieklus,
Lai tu arī vari,
Smiet līdz ar mākoņiem.
Logā zīmēju –
Zilas debesis,
Lai tās tev vienmēr ir blakus,
Ikreiz, kad sapņosi.

bet...
Bet pelēkas krāsas vairāk nav
Ir tikai tukšums zaigojošs
Kaitinošs...
Bet...
Bet nav vairāk smaida, nav smieklu
Ir pilns asaru un naida...
Bet...
Bet man aiziet vēl negribas
Gribas sagaidīt kaut ko
Kaut ko nomierinošu
Bet...
Bet itkā vairs nebūtu nekā
Bailēs pat gribas man kliegt....

Nu ir mūsu kārta sveikt,
Nu mēs gribam mīļi teikt:
Vēlam tev to labāko –
Palecies un uzkūko!

Man gribētos Tevi ieaijāt
Kā krēslā vējš ieviņu aijā
Man lūgšanu gribētos pār Tevi klāt
Kā zaļsirmu vakaru maijā

Vēl viena diena No laimes mani šķir Katra diena man liedz ar tevi kopā būt kapēc šī dzīve ir tik sasodīta Pasaki man lūdzu kāpēc tā ir? Es sēžu vietā ko sauc par cietumu Es pamazām mirstu no sāpēm kas dur man sirdī Jo man pietrūkst tevis Pietrūkst tava smaida tavas vientuļās lūpas ko es labprāt skūpstītu Lūdzu nāc pie manis Un būsim kopā.

Mīlestība ir kā savvaļas puķe. Bieži gadās, ka to atrod visnegaidītākajās vietās.

Kad Tu piedzimi, lija lietus.
Bet patiesībā nemaz nelija.
Tikai debesis raudāja,
Jo pazaudēja tādu eņģelīti kā Tu!

Ieraugot tevi es atminos
To visu par, ko kādreiz baidijos.
Mūsu draudzība man dārga
Ar vārdiem neaprakstāma.

Šonakt zvaigznes dāvināšu,- Kas spīd pie debess zilajām, Mēness stariem ceļu klāšu, Pie tevis iešu klusiņām ... Šūpļa dziesmu dāvināšu,- Ko vēji dziedās tikai tev, Rožu ziedu saldo smaržu, Kas aiz laimes noreibt liek ... Skaistu sapni dāvināšu,- Mēs kurā būsim divi vien, Maigām rokām tevi skaušu, Lai mīla mūsu sirdis sien ...

Lai saules ceļu atrod sirds,
Kaut snieg un līst.
Jo tikai gaismas staros
Viss ir tīrs un īsts.