Romantiski apsveikumi

Tu – akmens
Es – sūna
Tu pamats dzīvībai manai....

Cik grūti ir mīlēt, kad atbildes nav,
Sirds meklē sirdi, bet tādas vairs nav!
Cik klusa ir sirds, cik skumīgs ir prāts,
Tu tikai sapņos pie manis nāc.....

Lai likteņa smagā roka
Nespēj tev cerības lauzt,
Lai cilvēku skaudīgās mēles
Nespēj tev laimi skaust!

Novēlu tev kāļus mizot,
Negaisā ar teļiem bizot
Un daudz vitamīnu ēst,
Visiem kaķiem ādu plēst.

Tie skūpsti kurus devi..
Tie glāsti kurus devi..
Ir tas, kas paliks.. Paliks uz mūžu manā atmiņā..
Jo es taču biju Tava “maziņā”!

Tie bija maigi vārdi, ko čukstējām viens otram
Mēs uzvedāmies nerātni
Šajā naktī mīlējām viens otru
Tu mani – es Tevi
Tie skūpsti, tās frāzes
Tas bija lieliski un neaizmirstami
Bet tagad...
Atkal vairs nav nekā
Nekā no tā ko solīji, Tu pazudi kā migla dienas gaismā
Un vairs neatgriezies bet, lai kur Tu nebūtu vienalga Tevi mīlēšu!

Ir labi tad, ja nav ko žēlot,
Ja mirkļus godam aizvadījis esi,
Ik katrs gads tik reizi mūžā dots,
To otro reizi dzīvot nevarēsi.

Lai laimes daudz,
Lai bēdas steidzas garām,
Lai sirds ik dienas
Prieku atrast prot.

Laime lai pati
Atļauj tev brīvi
Skaistāko sapni
Pārvērst par dzīvi.

Ja sāpes smeldz tev krūtīs
Ar smaidu dzīvē ej!
Tad tici skumjas gaisīs
Nāks stiprums dvēselei.

Krīt koku lapas,
Raibi, tik raibi visapkārt.
Ir tik daudz krāsu –
Saules un zāles krāsa,
Iztēlē radīta laimes krāsa,
Atmiņu un prieka krāsa,
Pilnības un bagātības krāsa.
Bet visspilgtākā no tām – mīlestības krāsa..

Mīla ir sapnis,
Mīla ir malds.
Bet pirmais skūpsts,
Vienmēr ir salds!

Tu biji mans mīļuma rīts, tu biji mans maiguma vakars Un nesaki, ka tas bijis un kāds tev ar to vairs sakars. Ir gājuši mēneši, dienas,bet zudis jau nav nekas. Tik noslēpts aiz nedienu sienas ,aiz vārda ,kurš bija tik ass.. Varbūt tāpēc nosargāt vēlos liesmiņu mazo ,kas tumsā trīc, Jo tu biji mans maiguma vakars, jo tu biji mans mīļuma rīts. Un tikai pilnīgā tumsā to dzirkstīti ieraudzīt var Kura starp pelniem kvēlo ,kuru abi tā baidamies skart. Bet kaut kur sirsniņā dziļi dziļi šī mazā oglīte gail Tikai dusmās nenopūt viņu jo tai no vēja ir bail Un kaut kur atmiņās tālu tālu vēl kāda stīga trīc Jo tu biji mans maiguma vakars, kļūsti atkal mans mīļuma rīts

Super garš, zemi tricinošs, karsts kā elles ugunis,
Skaists kā paradīze, salds kā karamele, garš skūpsts.....

Ar Tevi katrs vakars ir kā pirmais, katrs skūpsts kā bērna saldums, katrs pieskāriens kā jaunatklājums un par Tevi es atceros VISU...

Kad mani skūpsti man liekas,
Ka sirdī kāds vīraku lej,
Ka zeme ar debesīm tiekas,
Ka velni ar enģeļiem dej.

Ja tu gribi dzīvot priekos,
Iestājies tad pažarniekos,
Platās biksēs, ķiverē
Tik pa jumtiem šiverē!

Zini, kā ir? Tu nezini! Īstenībā nemaz nevajag lai tu zinātu! Citrreiz man pietiek ar tām domām ka zinu?ka zinu ka mīlu tevi un nevienu citu?nevienu citu! Es sarunājos ar tevi un joprojām atceros, ka mūs abus reiz kas vienoja?īstenībā vieno vēl tagad, bet tagad ir svādāk?mīlu vēl vairāk?mīlu vēl vairāk, jo nekas mums nesanāca?tu teiksi ka tas ir dīvaini?saki, ja gribi.. Bet tu nezini kā ir?nemaz nevajag lai tu zinātu?tā ir labāk?tik jūti, ka joprojām mīlu un mīlēšu?

Šodien ārā laiciņš jauks – Putniņi čivina, puķītes plaukst. Tikai sirsniņa mana, Vēl joprojām pēc Tavējās sauc. Uzziedēji manā sirdī Tu, Plauki, zēli lapoji. Līdzīgi kā rozīte Tu manā sirdī smaržoji. Bet kā visām rozēm arī Tev, Dzelonīši uzradās. Sadūra tie sirdi manu, Netaupija pat ne pili. Asins plūda aumaļām, Tikai roze sirdī manā nedomāja izziedēt. Cik asiņu izliets, Cik asaru raudāts. Tik dzeloņu dēļ, Tik Tevis dēļ. Aizmirst Tevi nespēju, Arī to ko nodarīji man. Labi buutu, ja vien speetu Rozīti no sirds sev raut. Bet varbūt nemaz nevajag, Atliek tikai dzēloņu – Lielos, asos dzeloņus – Aplauzta tā lai nedur tie! Bet, ja spēja izaugt tie, Spēja durt un sāpināt. Tad kāpēc gan sāpināt vēlreiz, Lai tie mani nespētu? Tāpēc labāk raušu es Rozīti no sirsninjas. Tāpēc labāk raušu es Tevi nu no galviņas. Sāpēs ļoti, rētas būs, Bet, lai rožlapiņas Tavas Izzied labāk citur kur. Aizmirsīšu Tevi, piedošu es Tev. Tālāk vismaz dzīvošu, Citu rozi meklēšu. Rozīti bez dzeloņiem, Ērkšķiem, asām lapiņām!…

Draugs ir visa sākums un gals,
Draugs ir prieks un bēdas,
Draugs ir draugam atbalsts,
Draugs ir laime,
Bet draugs var būt arī – nelaime.