Romantiski apsveikumi

Tu aizej projām. Istabā būs klusāk.
Varbūt reiz cita manā vietā būs.
Bet cik grūti jaunu mīlu uzsākt,
Ja vecā paliek, ja tā nesarūs!

Mīlu tevi stipri, stipri
Gribu tevi kvēli karsti
Gribu lai tu skūpsti mani
Lai tu satver mani maigi
Gribu just es tevi kailu
Gribu satvert tevi zaigu
Atver savu sirdi man
Atdod savu mīlu man
Kopā varam kaisli just
Un starp aukstu ledu kust...

Tavs pirmais pieskāriens atsēja mana dvēselei acis.
Un, kad uzkritīs pirmais sniegs...
Varbūt septītais pēc kārtas...
Tad Tu būsi viss manī iesnidzis.

….Mīlestiba ir jūtas…domas…atmiņas…mīļi apskāvieni…karsti skūpsti…naksnīgas pastaigas…mīlas solījumi…Bet kad Mīlestība beidzās…paliek bēdas…sāpes…skumjas atmiņas…Vai ir vērts atdoties vienam cilvēciņam un pēc tam ciest nezhēlīgas sāpes..???…Ir, mīlestība ir tā vērta…viens mīlestības un laimes pilns mēnesis un pēc tam dzīves mokas…tas ir to vērts…sāpes pāries, rūgtums paliks…bet vismaz Tu zināsi – Es šajā lielajā pasaulē esmu atradis no 6,3 miljardiem cilvēku vienu…to īsto…kuru mīlēju…Vai tas nav skaisti…???

Tu biji kails un vēju aplauzt koks, Es lapots tītenis ar ziliem ziedu zvaniem Pie stumbra rētainā, kas smalkām stīgām plok Nu pilni tavi zari, ziediem maniem Nu dūc ap tevi atkal bišu spiets Un putni lizdo zaļo lapu ēnā Tu stāvu raženo pār upes dzelmi liec Un spoguļojies ilgi vilnī rēnā Tev liekas, ka tu salapojis pats Tu gribi izrauties no manu stīgu skavām Dreb sāpēs tītenis un zila zieda acs Lej asaras pār zaru rokām tavām Bet ciešāk vēl pie raupjā stumbra plok Vēl maigāk zvana visiem ziedu zvaniem, Es aiziet nevaru no tevis, sausais koks, Lai kails tu nepaliec bez lapu lokiem maniem.

Ja Es būtu dzejnieks visa dzeja būtu par Tevi,
Ja ES prastu dziedāt ES tavām ausīm sniegtu veldzi,
Ja man būtu 4 sirdis tik un tā tās piederētu TEV...

Cik 10000 rasas pilienu puķes lapiņā,
Tik daudz mīļu buču tev no sevis sūtu!

Kaut ko klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs, kaut ko viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu. Tu man nodziedi, viss vienalga no kurienes, es tik tuvu Tev esmu, ka noteikti dzirdēšu. Tuvāk būt, tas vienalga nav iespējams, es tik tuvu Tev esmu, ka tāluma nemana, viss, kas pastāv starp mums – tikai savieno - tāda acurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga, tad var klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs - Un tik viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu Nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.

Mana dzīvība būs tavi sapņi,
Mana dzīvība būs tavas ilgas,
Mana dzīvība būs tavas sāpes,
Mana dzīvība būs tavs smaids...

Pieglausties Tev cieši klāt,
Aizvērt acis un izbaudīt
To cik labi, to cik brīnišķīgi
Ir būt Tev blakus
Un mīlēt no visas sirds.
Tik jautājums man tāds:
, , Vai tā var, Vai tas maz iespējams?”
Lai kā, bet es gribu mēģināt....
Tevi mīlēt, būt Tev blakus.

Mīlēt, es Tev saku
Vienu vārdu jauku.
Kaut uz āža jāšu
Tevi neatstāšu!

Tālumā skatoties, gaidu un skaitu:
.... Un piedod man trūkumus manus,
Kā es piedodu tavējos,
Lai nāk tava mīlestība,
Lai paliek pie manis tā,
Neieved mani pašpieticībā,
Bet atpestī no grūtsirdības,
Jo tev pieder mana sirds,
Mana dzīve un mana laime –
Mūžīgi mūžos, mīļais.....

Es ceru, ka tu nepaiesi man garām,
Es ceru, ka mums nebūs garlaicīgi,
Es ceru, ka mums būs par ko parunāt,
Es ceru, ka pamodīsimies kopā...

Reiz mīlēju tik ļoti,
Un visus atraidīju.
Man likās, ka tā vajag,
Tik Tev vienam dzīvot tālāk.
Man bija daudz vēl citu,
Kas vēlējās būt līdzās,
Bet gaidīju tik Tevi
Un beidzot nāci Tu.
Tu apmīļoji mani,
Man sejā bija smaids.
Es domājau, ak, kungs,
Man beidzot laime būs!
Mēs sākām skūpstīties,
Un kāju cēlu gaisā....
Bet pēkšņi mani stundā
Skolotāja pamodināja..
Ak, ne tas tik bij sapnis,
Bet Tu tā lūkojies uz mani,
Un liekas man, ka tomēr,
Tas nebij tikai sapnis.....

Vai būšu tava pēdējā Kaut biju tava pirmā?
Es esmu tava skaistā Bet vai būšu tava sirmā?
Kas būs pa vidu šai laikā un telpā?
No naivākā skūpsta Līdz pēdējais elpai...
Ar tūkstoš nezināmajiem šis vienādojums
Kur atbilde īstā? Kur atrisinājums?
Sirds neesi kā izlūks
Tik vēsa un prātīga. Jūtās jau neder šī matemātik...
Bet kad katafalks melnais
Būs mans pēdējais gājums
Vai nāksi aiz manis? Vai būsi mans turpinājums?
Vai stāstīsi dēlam kur bija mans stiprums?
Un atzīsies sev kur bija mans vājums?
Un vai vispār manī dega kāds aicinājums?
Viss atkarīgs no tā kas būs pa vidu…
Es negribu zīlēt un es negribu rēķināt
Tūkstoš nezināmo kā mīnas peld jūras dzīlēs...
Vai varbūt es uzsprāgšu gaisā?!
Pie velna! Nevajag ar neasu zāģi vīlēt
Sāp jau tā pat
No uzticības tavās acu dzīles
Es negribu zīlēt Ļauj man tevi mīlēt!

Dzīve ir tik skaista, kad to ar sapņiem saista!!!

Vai tu arī, sirds, tu vari,
Vai tev spēka pietiks tam:
Prieks vai sāpes dienu kāpās
Vienmēr dzīvot skaistumam.

Ja esi puķe – ziedi,
Ja esi putniņš – dziedi,
Ja esi zīlniece, tad zīlē,
Ja esi meitene, tad mīlē.

Ļauj novēlēt tev dzimšanas dienā laimi,
Lai tavās dienās gaismas staru daudz!
Ja ceļš ir grūts – lai apkārt draugu saime,
Kas roku sniedz un tālāk sauc.