Romantiski apsveikumi

Tu gaidi vēju,
Lai pie tevis tas trauc
Un tavus matus, un seju, un lūpas skauj.
Tu gaidi vēju,
Lai tevi tas spārnos, kā putnu ceļ
Un koki šalcot, aplaudē tev.
Tu gaidi vēju,
Bet kāds gaida tevi –
Tevi,
Lai vēja vārdā sauktu...

Kad pēdējie ziedi, pēc dzīvības tiecās
Kad kokiem lapas nespēkā vīta,
Tu nāci, kā Dieva izraudzīta..
Tu nāci ar sapni plaukstās,
Tu nāci ar mīļumu gaišu,
Lai iesētu manī, mīlas un cerības dēstus...
Es atveru vārtus un čukstu... –
Tik klusi, bet tomēr TU esi atnākusi
GJ

Tavs skatiens liek manai sirdij pamirt katru reizi kad lūkojies ar savu zaļganpelēko mirdzumu uz manu pusi. Mana sirds tad uz brīdi noslīkst domās par tevi un ir pilnībā tavās maigajās rokās.
Tavs pieskāriens liek manai sirdij skriet, kā nenogurstošam gepardam kurš skrien uz tauriņu karnevālu kas notiek man vēderā.
Īsāk sakot – Es tevi mīlu!

Ja tev ir tikai viens vārds,
Pasaki to tā, lai kādam ar to būtu labi!
Ja tev ir tikai viena dziesma,
Nodziedi to tā, lai kādam ar to būtu silti!
Ja tev ir tikai viena dzīve,
Tad nodzīvo to tā,
Lai kāds ar to būtu laimīgs!

MĪLESTĪBA līdzinās smilšu pūlkstenim – sirdij piepildoties, smadzenes iztukšojas...
MĪLESTĪBA ir tad, ja otra cilvēka laime Tev ir daudz nozīmīgāka par savējo...
MĪLESTĪBA ir kā ledus gabals karstā ūdenī...

Kad enģelis atvēra debesu logu, viņš jautāja man: kāda ir tava karstākā vēlēšanās šodien? Es atbildēju: Mīļo eņgeļ lūdzu pieskati šo cilvēku, kurš sobrīd lasa šo pantiņu:)

Nevar būt, ka nesapratīs....
Nevar būt, ka nepiedos...
Nevar būt, ka ņems un samals
Manu sirdi putekļos...

Tikai tas, kurš kvēlu mīlu izjūt,
Spēj pa īstam laimi izbaudīt.
Kad viskvēlākais no visiem sapņiem,
Tavas lūpas maigi noskūpstīt.

Divi cilvēki dzīvo katrs savā pasaules malā un tad, it kā liktenim pakļaudamies, nenovēršami dodas viens otram pretī, un sastapušies kļūst tuvi uz visu mūžu:
Viena upe saplūst ar otru, ciešanas un veiksmes tiek dalītas uz pusēm.

Tuvu Tev būt, tuvu, tuvu...
Cik vien tuvu var būt.
Vēlos es par Tavu pasauli kļūt,
Kopā smieties, raudāt, zaudēt un gūt!
Tuvu Tev būt, tuvu, tuvu
Cik vien tuvu var būt.
Tā, lai attālums, kas ir starp mums... Rūk.
Tā, lai sirds mana zin to un jūt.
Tā, lai sirds Tava zin to un jūt....

Nav bijis neviens tāds gads,
Kas tikai laimi nestu,
No bēdām, rūpēm sargātu
Un laimes kalnā nestu,
Bet laimīgs tas, kas smaidot prot
Ņemt visu to, ko dzīve dod.

Mīlestība atnāk nejauši
Nevienm neprasot
Vai tā drīkst ienākt Tavā sirdī
Vai tā tur ir gaidīta
Lūgta
Tā atnāk tik tīra, dzirda
Vēl nesabojāta, nepievilta
Par to vēl neviens nav smējies
To vēl neviens nav kājām minis
Nicinājis
Tāda mīlestība ir cienījama
Saudzējama un kopjama
Lai ilgi dzīvo, zied Tavā sirdāi
Tad tā ziedēs`mūžīgi, cēli
Skaisti.

mīļukiņā, ieklausies manā sirdī… tā pukst tikai tev, mīļukiņā… es dzīvoju tādēļ, lai būtu tev blakus… paklausies kārtīgi un sadzirdi ko tā saka… tikai tāpēc, ka tu esi, es smaidu… tikai…dzirdēji…tikai tāpēc, ka tu man esi, man pilnīgi pietiek… visvairāk par visu… gribu sajust tevi sev blakus… sajust tavus mīļos pieskārienus, skūpstus, tavu mīļumu… es tevi dievinu un tas vien jau ir daudz… es tev varētu dot visu… bet diemžēl, man ir tikai sirds… un tā jau pieder tev, mīļuk… man patīk katra diena, katra nakts… jo man ļoti patīc tu… redzēt kā tu smaidi… dzirdēt ko tu saki… pat ar to man pietiek, lai būtu laimīgs… man esi tu, un neviens nemainīs to, NEKAD…saprati?…NEKAD… būt kopā ar tevi, tas ir kā sapnī… no kura nevaru un nevēlos pamosties…. ar tevi kopā ir tik labi… tik IDEĀLI labi… ka man vairs neko nevajag….

Mīlēt Tevi nenoguršu,
Aizmirst Tevi nespēšu,
Nepārstāšu rakstīt Tev
Kamēr atbildi nesagaidīšu!

Man jānozog būs no tevis kaut kas.... Maziņš, tas dārgi tev nemaksās tas lielu laiku neaizskavēs tas ļaus man būt laimīgai, kaut uz mirkli, mazu....... Tu ļausi man to nozagt no tevis? Lūdzu ļauj man nozagt atkal, atkal tavu brīnišķīgos skūpstus no tevis!

Es tevi mīlu
Tevi mīlu ikvienā
Vēja čukstā skan...

Es gribētu būt asara – piedzimt tavās acīs, dzīvot uz tava vaiga, un mirt pie tavām lūpām...

Mīli tikai vienu,
Ko Tu patiešām mīli.
Ja Tu viņu mīlēsi tik ļoti,
Tad tas otrs Tevi mīlēs tāpat.
Ar laiku gan tas arī pienāks.
Kuru Tu ļoti sen būsi gaidījis.

Mīli jokot, bet nejoko mīlot.
Ņem spēkus rītdienai
Ar ko kalnus gāzt
Ar ko drupināt.

Ar mani reizē mīla nenomirs,
Ar dzīvību tā reizē neizgaisīs,.
Tā visos ziedoņos kā zibensšautras dzirksts,
Pār zemi nāks un ziedus vaļā raisīs.
Uz zemes paliks tā, Lai skanētu,
Tev zaļā birzī putnu balsīs maigās,
Tās dzidro daili saskatīsi tu,
Ik rītu klusā rasas lāses zaigā.
Un, staigājot pa dārzu rasoto,
Un reibstot balto ievu ziedu tvanā,
Tu jautāsi: –
– kas burvībā ir vērtis rītu šo?
Un nezināsi, ka tā mīla mana.