Kāzu apsveikumi

Dzīvē vieglu ceļu nav, nedz taku.
Katram laimes brīdim ir savs rūgtums klāt.
Vēja laikā ejiet cieši blakus,
Lai līdz galam varat nostaigāt!

Reizēm nemanot, pavisam klusi,
Ne vien soļi, sirdis rakstā skan.
Dod no sava prieka mazo pusi,
Dod no bēdām lielo pusi man.

Esi ar manām plaukstām, Es ar Tavējām būšu. Pasildi manus pirkstus. Mirklīti. Stundiņu. Mūžu.

No spārniem veidojas ilgas,
No ilgām dzimst pieskārieni.
Bet tad, kad tiekamies atkal,
Lai vēlreiz paliktu vieni, –
Tad uzkrātais izzūd tikk spēji
Kā celtspēja
Kuģim ar sūcēm
Un viss ir tāpat , kā bijis, –
Ar senām
Un svaigām brūcēm.
Jo uzplēsto neaizlāpīt,
Ja paši no jauna plēšam.
Var jautājums apdzist,
Bet paliks
No atmiņas
Neizdzēšams.
Un nelīdz ne šķīstīšanās,
Ne līdz pat debesīm kāpes...
No ilgām
Dzimst pieskārieni,
No pieskārieniem
Dzimst slāpes.

Saules mūžu nodzīvot,
Gredzentiņus nemainot.

Nav iekdienības vairs, bet savāds svētums
Tev apņem katru mātes rūpju soli.
Un neredzams kāds staru vaiņags vijas
Ap pieri tev, kad bērniņu tu šūpo.
Ak, tā jau tikai parasta vien aina,
Bet cik tur dziļas, dziļas brīnišķības.

Man vajag tevi, tikai tevi - redzēt, dzirdēt, sajust, un tad es varu kā bite ienirt rododendros košos, pārlidot pasauli, izkust kā medus lāsīte valgajās lūpās. Lai pasaulē būtu, man atkal vajag tevi, vien tevi - mīlētu, priekos un bēdās iepazītu, pār laiku un attālumu zināmu... Jo tikai tad, kad esi ar mani, es pati plaukstu un mīlu! Atļauj šo mirkli no dienas dienā, caur mēnešiem un gadiem, lai kopā varam iet pa lielceļiem platiem un tāliem, kad skatiens skatienam un plauksta plaukstai saka: - Mums vajag, lai esam viens otram!

Dzīves ceļu šodien sāciet laimei,
Ejiet to līdz sirmam vecumam!

Kaut reizi dzīvē, lai tavs sapnis,
Kļūst par īstenību!
Kaut reizi dzīvē, lai tava viskvēlākā
Vēlēšanās piepildās!
Kaut reizi dzīvē, lai tu patiešām
Būtu tā pa īstam laimīga
Un tomēr ir kas tāds, kam jāpavada
Tevi visi tavu dzīvi...
Tā ir ticība!
Ticība sev un saviem spēkiem...
Tā ir cerība!
Cerība, ka viss izdosies...
Tas ir spēks!
Spēks, kas uzveic it visu...
Bet pāri visam? tā ir mīlestība!
Mīlestība, kas nekad nezudīs...

Nāc ar mani zemi ar
Un nāc ar mani maizi ēst,
Un puķes sēt,
Un bērnus gaidīt.
Nāc ar mani bēdu noburt,
Kopā mosties, kopā nogurt.
Nāc ar mani.
Es ar Tevi.

Balta, balta šodien diena,
Laikam divas saules spīd.
Jūsu mīlas pilnās sirdīs
Silts un zeltains mirdzums krīt.
Saudzējat šo gaismu abi,
Draugi patiesi to vēl,
Lai tā, arī vētrai dunot,
Sirdī gaiši, gaiši kvēl.
Tad jūs nenobiedēs vecums,
Tad ik diena prieku dos,
Kāpjot augstā gadu kalnā
Mīla ceļu apgaismos.
Tas nekas, ka daudz vēl snigs,
Tas nekas, ka soļi sniegos stigs,
Sniegā spēka pietiek tam,
Kas tic saules stiprumam.

Saskan divas vīna glāzes,
Saskan divi gredzentiņi.
Tā lai saskan jūsu dzīve:
Mūžu kopā dzīvojot.

Es gribu, lai mana mūža sekundes
Tava sirds skaita krūtīs,
Lai manām drūzmainām domām
Par sargu tava mierīgā elpa.
Lai zem kājām mums vieni ceļi,
Gribu, lai tur – aiz gadsimtu telpas
Tava balss ar manējo balsi
Citā – trešajā
Sarunājas.

Piedod, māt, mūsu steigu un nevaļu, piedod mūsu neratnības un neizdarītos darbus -kopš bērnības visā dzīves garumā, piedod, ka pārāk reti esam tev teikuši pateicības un mīļos vārdus! Mēs tomēr katrs agri vai vēlu saprotam, ko nozīmē mātes sirds, un tu vienmēr mūsu atmiņās spulgosi gaiša, skaidra un neaizmirstama - tu -karsta asins lāse gadu baltumā.

Ak, ja varētu nomest no pleciem gadus piecdesmit, pieglausties atkal mātes plecam un pateikt, kas palika nesacīts... Ak, ja varētu nomest no pleciem gājušos gadus kā mēteli, droši vien, vēlētos atkal pa vecam, uz dzimto pusi, lai nes mani svētelis. Ak dienas, manas dieniņas jaukās, aiz loga jau kļava kailot sāk.. cik ātri pil dienas no mūža trauka un pirmās salnas nāk.. Ak, ja varētu!...Vai tas ir žēlums, kas dzērvju atvadu kliedzienā skan, vai arī šai rudens naktī vēlu jaunība sveicienus sūta man. Tālu, tālu caur sirmajiem siliem, kur šaura taciņa iet- spīd zarā kā asara rasas piliens - tur manas jaunības vizbules zied...

Lai mīlestība ir tik karsta, kā tiko izņemts trauks no krāsns!

Ne tikai jaunību un prieku, bet arī sirmo matu sniegu, lai Jūs viens otrā mīlētu!

Tiem gariem gadiem, Ko par mūžu sauc, Tu lemta man, Un tas ir ļoti daudz. Un citu Tavā vietā neatrast Un nevajag- tā laika ir par maz, ko mums zem saules abiem dzīvot ļauts Tie īsie gadi: Ko par mūžu sauc.

Kāzās: Paši esiet vainīgi, –
Dzīvojiet nu laimīgi!

Tas ir sauciens, kuru nevar aizmirst,
Tā ir mīla, kura nedrīkst rimt,
Trejas dzīves ja jums tiktu dotas,
Citas mīlas mūžam nedrīkst dzimt!