Romantiski apsveikumi

Mīlas lokā esam abi,
Paliek mums ap sirdi labi.
Glabāju Es mīlu Tavu,
Skūpstus sūtu pilnu kravu!

Reiz es sev jautāju
Kādēļ vispār dzīvoju?
Lai vientulību justu?
Kas manai dzīvei uzliek krustu.
Lai sāpes mani spiestu
Jeb dziļas rētas grieztu.
Tas mani neatstāj ne brīdi
Griežot brūces kā par spīti
Esmu viena katru dienu
Un Tu savā pasaulē
Ir kā neizsapņots sapnis
Kurš dzīvo manā iztēlē.
Kurš gan saprast mani spēj?
Manus sapņus, sāpes, jūtas....

Kāds spēks ir īstai mīlestībai,
To varam tikai apbrīnot,
Visdziļākai tumsai, vientulībai
Spēj gaismu tā un prieku dot!

Starp zvigznēm jauks mēnestiņš
Uzsmaida mums viņš
Apņem mūs sniegs
Lai nepietrūkst mums prieks
Vēlos mīlestību vēl just,
Kamēr sniegs vēl nenokust!
Tu,... Man vismīļākā
Jaukākā un dārgākā!
Nāc vienmēr ar smaidu
To tik vien vēl gaidu!

Raksti drīz,
Gaidu dikti,
Man bez Tevis
Sapņi slikti!

Es nevaru šajā dienā tev dārgas dāvanas dot, bet es varu šai siltajā naktī teikt – ES TEVI MĪLU!

?odien ārā laiciņ? jauks – Putniņi čivina, puķītes plaukst. Tikai sirsniņa mana, Vēl joprojām pēc Tavējās sauc. Uzziedēji manā sirdī Tu, Plauki, zēli lapoji. Līdzīgi kā rozīte Tu manā sirdī smar?oji. Bet kā visām rozēm arī Tev, Dzelonī?i uzradās. Sadūra tie sirdi manu, Netaupija pat ne pili. Asins plūda aumaļām, Tikai roze sirdī manā nedomāja izziedēt. Cik asiņu izliets, Cik asaru raudāts. Tik dzeloņu dēļ, Tik Tevis dēļ. Aizmirst Tevi nespēju, Arī to ko nodarīji man. Labi būtu, ja vien spētu Rozīti no sirds sev raut. Bet varbūt nemaz nevajag, Atliek tikai dzēloņu – Lielos, asos dzeloņus – Aplauzta tā lai nedur tie! Bet, ja spēja izaugt tie, Spēja durt un sāpināt. Tad kāpēc gan sāpināt vēlreiz, Lai tie mani nespētu? Tāpēc labāk rau?u es Rozīti no sirsninjas. Tāpēc labāk rau?u es Tevi nu no galviņas. Sāpēs ļoti, rētas būs, Bet, lai ro?lapiņas Tavas Izzied labāk citur kur. Aizmirsī?u Tevi, piedo?u es Tev. Tālāk vismaz dzīvo?u, Citu rozi meklē?u. Rozīti bez dzeloņiem, Ērk?ķiem, asām lapiņām!…

Milu Tevi, milu Tevi,
Vienmēr esmu mīlējis,
Kamēr Tev sirsniņa pukst,
Tikmēr vistas kūtī klukst!

Varbūt vienkārši dzīvot – šajā mirklī, šai dienā,
Ļaujot gaismai un priekam katrā ikdienā ienākt.
Varbūt vienkārši mīlē – šajā mirklī, šai dienā,
Dziļi izjūtot dzīvi tās pieskārienā...

Kāpēc Tu sāpināji mani? Kāpēc liki ticēt, ka patīku Tev es? Kāpēc…….? Reiz sadūšojies un uzrunāji mani Teici, ka patīku Tev, Dāvāji man rozi, Sūtīji vismīļākās sms, Teici, ka Tavai sirsiņai lieku straujāk pukstēt. Un es Tev kā muļķe noticēju, Domāju, ka beidzot es laimīga būšu. Bet Tu tieši pretēji – salauzi manu sirdi. Mans sapņu burbulis pārsprāga, Tagad es guļu bezspēcīga. Cenāos pie kaut kā pieķerties, lai pieceltos. Kāpēc…..? Kāpēc tieši es? Kāpēc es nevaru būt laimīga? Man tiešām sāp, Ka Tu spēleējies ar manām jūtām Ar manu sapni, Un ar mani pašu. Kāpēc…..? Kāpēc tieši es? Tagad vis rādās melnās krāsās. Sirsniņa pilna sāpju, Asaras rit pār vaigu. Man vis bija vienalga….. Bet es zinu, ka piecelšos, Piecelšos un iešu tālāk. Gan jau, ka laiks mazinās manas sāpes Un varbūt….! Varbūt kādreiz es būšu laimīga. Bet zini… Man vienmēr trūks tā mazā daļiņa no sirds kas pieder TEV!

Pasmaidi, lai skumjas zūd,
Pasmaidi, lai īgnums rimst,
Pasmaidot tu jutīsi laimi,
Pasmaidot pat draudzība dzimst!

Visi vēl tev šo un to,
Es to pašu labāko,
Lai tu tortē iegāztos
Un ar krēmu pieēstos!

Es vēlētos kļūt par putnu
Un lidot augstu debesīs,
Es būtu brīva
Un redzētu Tevi,
Lai kur Tu arī būtu!

Pie loga stāv puisis
Un raugās vējā.
Tam acīs ir tukšums, kā visuma telpa, bet sirdī krīt atmiņas, tikai par Tevi.
Kādreiz bij mīla, kādreiz bij glāsti,
Bet tagad ir tukšums,
Kā visuma stāsti.

Nāk jaunais gads egļu smaržā liegā,
Un garām logam pārslas krīt,
Bet sirdis nevar ieputināt sniegā,
Tām jāiet savus sapņus piepildīt.

Tu man prasi, ko es mīlu,
Es Tev nevaru to teikt –
Visus lielos burtus saliec,
Izlasi, tad sapratīsi!!!

Tu aizgāji un es paliku viena
Tad jutu, ka pelēks lietus sāk līt
Un to, kas bijis svarīgāks par visu
Es biju aizmirsusi pasacīt...

Mīlestību nevar atrast tur, kur tās nav, un nevar uzburt, ja tā nav... Tāpēc neslēpies aiz krūmiem, bet pasaki: "ES TEVI MĪLU"

Mīlestība ir kā sapnis,
Kurš ir katram
Sapņi mēdz mainīties
Mīlestība arī
Cilvēks beidz sapnot,
Bet mīlēt NEKAD.

Pzīstu Tevi tik knapi, bet patīc man Tu ļoti.
Ievēro Tu mani maz, es Tevi daudz.
Itkā patīc man Tu, bet vai mīlu Tevi?
Tu mani noteikti nē...
Kādēļ tā? Kādēļ? Kādēļ manī neieskaties...?
Tu esi tas īstais! Es to jūtu!!! Tici man... Un es ticēšu Tev.
Tu esi īstais un vienīgais.