Romantiski apsveikumi

Ja katra sirds, kā balta lapa būtu;
Un katris vārds, kā apmaldījies bērns
Tad mīlestības ceļi zustu
Un pasaule daudz sāpes justu.

Garlaicību nepazīst,
Visus darbus padarīt!
Izklaidēties arī prast,
Visur dzīvē prieku rast!

Man vajag Tavas acis, lai es redzētu,
Man vajag Tavas lūpas, lai es smaidītu,
Man vajag Tavu sirdi, lai es mīlētu,
Man vajag Tevi, lai es dīvotu.

Labāk, lai manis desmit reizes pietrūkst,
Nekā vienreiz paliek pāri!!!

Dienu no dienas tik domāju par Tevi.
Nevaru Tevi aizmirst,
Cik stipri to es arī gribētu,
Bet man nesanāk.

Bet man viss viens,
Es dzīvoju tālāk,
Neuzsmaida cilvēks neviens,
Es gaidīšu, varbūt vēlāk...

Tu esi tikai cilvēks...
Bet kādam citam...
Tu esi visa dzīve...

Kāpēc esmu es kautrīga? Tevi ieraugot… Kāpēc es apmulstu? Ar Tevi runājot… Kāpēc Tu sāpini mani? Ar citu dejojot… Kāpēc Tu devi man cerības? Tā jauki pasmaidot… Vai Tu spēlējies? Jautājumus uzdodot… Vai Tu man meloji? Mīļi acīs skatoties… Kāpēc es par Tevi rakstu? Un domāju… Vai tā bija spēle, tas bija tikai teātris? Šai naktī… Ak vai, piedod… Protams, ka Tu drīksti ar mani parunāt, ar citu padejot… Jautājumus pajautāt, acīs ieskatīties… Ko gan varu liegt Tev es! Tā taču esmu tikai es, bet kāpēc…. Kāpēc, kāpēc šis teātris???!

Mūžu aizmūžā,
Laiku plūdumā,
Gadu gadskārtās
Vienmēr mirdz:
Gaiša saule un silta sirds.

Uzliec man mīlestību,
Uzliec kā vainagu galvā –
Ne no tukšiem skaistvārdiem vītu –
Ievij ozola uzticībā,
Ievij balto pīpeņu atklātību,
āboliņa vienkāršību,
Ceļmalas smilgas pacietību...
Uzliec man mīlestību
Kā jāņzāļu vainagu vītu –
Tādu, ko neskar gadu
Un jūtu vītums...

Puls – 200, Spiedien – 190

Jo ilgāk domās kavējos,
Jo grūtāk...
Domāt par to, kā varētu būt!
Domāt par to, kā panākt....
Domāt par visu un visiem!
Domāt par mums!!!
Domāt par to, kā labāk!
Domāt kā mazai meitenei
Kura vēlas sasniegt debesis!!!
Cik grūti ur domāt par neiespējamo.....
Jo ilgāk domās kavējos,
Jo sāpīgāk saprast,
Ka neiespējamais esi.....
TU!!!!

Tavas acis ir kā divas zvaigznes debesīs.
Tās ir tik skaistas, ka nez vai mani pamanīs.
Bet Tu katru dien” ej man garām,
Un katru dien” es cīnos ar jūtām savām.
Nez vai varu sacīt, ka mīlu Tevi,
Jo nemaz nepazīstu tik labi Tevi.
Kā lai Tev to pasaka... Cik ljoti Tu man patīc!
Un zinu, ka vēlos Tevi mīlēt... Vienalga ko citi par to sacīs!!

Kad tu tuvojies man, es baidos. Kad pieskaries – es nodrebu. Kad skūpsti – izbaudu, izbaudu to, ko vēlos. Sniedz man baudu, skūpsti mani biežāk...

Ko lai vēl egle?
Lai tā augtu –
Tā izaugs arī bez manis.
Ko lai vēl svecei?
Lai tā degtu –
Tā izdegs arī bez manis.
Ko lai vēl Tev?
Lai tu laimīgs
Un tāds būtu arī ar mani.

Mazs mērkaķēns gar manu logu lēkā,
Un kubas cigāru tas smēķē!
Noskatījis gredzentiņu tas ielec manā istabā!
Ieraudzīdams mani, smīnu sejā paņem zelta gredzentiņu!

Kad es ieskatos Tavās acīs, es redzu visu, kā man pietrūcis, visu, kas man vajadzīgs, visu, ko cilvēks grib vairāk nekā to vispār iespējams jelkad iegūt. Pienāk tādi brīži, kad šīs alkas kļūst par dzīves pamatu un saturu, elpu, uguni un dzīves brīnumu. Tik skaidri to iespējams apjaust varbūt tikai dažas minūtes vai sekundes, bet šajos brīžos dzīve sastingst un pasaule negriežas. Tā pārdzimst. Vai varbūt beidzot piedzimst. Mīlestība ir tas, ko nekad nevar piepildīt. Nekad. Tāpēc tā nekad nebeidzas!

Paliec pie manis par nolemto zvaigzni
Apsolu es – tavas debesis būt,
Tādas – tik zilas kā jūra un ilgas,
Kurās visbrīvāk sirds plašumu jūt.
Neaiznes projām vēl neteiktos vārdus,
Kuri Tev acīs kā oglītes gail.
Atļauj tos saprast man vienmēr līdz galam,
Tici – es klusums, ja vētras Tev bail.
Pavadi mani no ausmas līdz rietam,
Nezūdi naktī, kas spītīgi skumst.
Paliec pie manis par mūžīgo zvaigzni
Bezgalīgs plašums ir jāapgūst mums.

Kad vieglās dienas akmeņos,
Bet grūtās raksti smiltīs!
Vējš grūtās dienas aizpūtīs,
Bet vieglās paliks tev.

Tāds satraukums iekšā man valda Tik neizskaidrojams un baiss, Tas visu laiku, kaut ko gaida - Jūt – notiks pārmaiņas. Vai sliktas, vai labas - Tas zināms nav, Vien sirds spēj to saprast, Tās tuvojas jau. Visapkārt man tukšums, Tik tumšs un baiss, Bet jutu drīz atnāks, Gaišs saules laiks. Ka tumšā naktī es brienu, Pa pasaules tumšajiem stūriem, Bet satraukums vel aizvien, No sirsniņas nespēj zust. Ar katru soli – elpas vilcienu, Es jūtu – tuvojos uz pasauli to. Un sirds sāk pukstēt tik strauji, Un kājas sāk neveikli skriet, Un redzu es spožu gaismu, Kas, ļauj man brīvi iet. Un beidzot es jutos tik labi, Jo sirds sāk klusiņām stāt, Nav pasaules vairs šīs tumšās, Visapkārt spīd saules laiks.