Romantiski apsveikumi

Es kaijām vaicāju kur esi Tu...?
Es viļņiem jautāju ko mīļais dari Tu...?
Bat kaijas žēli sauc un viļņi skumji kauc!
Par mīlestību, kura no mums projām trauc...!

Dienas kā jātnieki rikšus,
Gadi kā vezumi brauc,
Nez vai ar tevi vēl tikšos,
Dzīves ceļu ir daudz.

Tu atkal ievelc un izpūt – atkal smēķē? Labāk noskalo savu bēdu peļķē Necenties labot neko, labāk paklusē Tāpat neviens nebūs Tavā pusē Tu kā nekas būsi un paliksi Līdz atnāks kāds un teiks – celies! Bet piecelties ir grūtāk nekā krist Dziļā izmisumā atļauties dzist Bet izdzist jau katrs muļķis prot Vai tiešām tik grūti ir mācīties dot? Ņemt mēs katrs protam un gribam Bet savu sirdi atdot citam Vai mākam? Mēs tikai ejam un izliekamies Tēlojam tos, kas neesam Krītam depresijās un ceram Kad atnāks kāds – kam mēs deram Cilvēks, kas der cilvēkam? Vai mēs ticam pasakām? Paskaties apkārt cilvēks cilvēkam nav Tikai tukšums un sāpes atkal jau…

Nevienam nemanot
Dzejolis tev veltīts,
Nevienam nemanot lietus sāk līt.
Un krīt no gaisa ūdens zeltīts.
Pār zemi, kur sapņi un dzejoļi mīt!!!

Tas sapnis ko sirdī nēsāju līdz, Ir sapnis par mīlestību, Ne tāpēc ,ka mīlas ir bijis par daudz, Ir daudz bijis pārestību. ....Ja vaicātu Dievs man,ko gribu es vēl- Vai bagātu dzīvi vai garu,- Es atbildētu:"Lai mīl mani kāds Un kādu lai mīlēt es varu.

Man vajag tā, lai vienmēr Tevi jūtu!
Man vajag tā, lai es caur Tevi būtu!
Man vajag tad, kad gaiši mirkļi krājas!
Man vajag to, par ko mēs nerunājam!

Man mācija, ka dienā ir 24 stundas,
Stundā – 60 minūtes,
Minūtē – 60 sekundes...
Bet man neviens nebija teicis, ka pat 1 sekunde
Bez tevis var likties kā mūžība.

Cik skaisti ir balto jasmīnu ziedi,
Ja katrs to skaistumu saprastu,
Cik skaista ir cilvēka dvēsele,
Ja cilvēks cilvēku saprastu.

Šais” aukstajās naktīs un dienās, Kad Tu staigā vientuļš un skumjš No debesīm ir sācis krist sniegs. Zem šim pelēkajām debesīm, Lietus un saule nebūs ilgu laiku redzamas. Sniegs gurkst zem Tavām kājām kā Biezputra pilna ar zemeņu zapti. Tavas asaras pārtop par sāļu jūras ūdeni, Kas ir kā nokusis sniegs pavasarī. Bet Tava sirds klusītēm pielavās man Un atņem manu sauli, ziedus un prieku. Atstājot man skumjas un vientulību. Bet Tu aizej laimīgs tālāk savu taku Ar sauli virs Tevis un ar prieku dūšu manu. Bet man tagad jācieš Tavs ziemas aukstums Un vientulība bez Tava pieskāriena. Tas nozīmē: man ir jāiet tālāk pakaļ Tev un Jāmeklē atpakaļ sava dzīves taka. Un tā no gada uz gada……..

Neatceros, kur pazaudēju sevi, no tās vietas ir aiziets jau.
Esmu tāpēc, ka mīlu Tevi, tikai tāpēc, nekā cita man nav.

Ja tavas pirkstu uzvilktās līnijas mirdzētu naktī, es būtu ideāls mākslas darbs, vai gaismas reklāma mīlestībai!!!

Ļauj man atkal sajust tavu elpu, no jauna mīlestībā slīkt. No jauna laimi ieraudzīt, no jauna sapņot, ilgoties un tvīkt.

Kad Tu piedzimi, bija lietus.
Bet patiesībā nemaz nelija.
Tikai debesis raudāja,
Jo pazaudēja tādu eņģelīti kā Tu!

Klusi krīt sniegs uz Tavām plaukstām
Un lēni tajās kūst,
Tu tagad esi tālu,
Man Tevis ļoti trūkst!
Es gribētu par sniegu kļūt
Un tagad Tavās plaukstās būt!

Es Tevi mīlu, gribu un jūtu –
Skaistu, jauku un simpātisku
Tūkstoš reiz tevi noskūpstītu,
Bet tik un tā man nepietiktu.

Ļaušos tavam tuvumam,
Tava ķermeņa siltumam.
Ļaušos sapnim gaistošam,
Manu sirdi plosošam.

Mazu, mazu laimīti,
Lielu nav ko vēlēt,
Liela laime lieliski
Paslēpes prot spēlēt.

Es klusām...
Sapnī aiziešu pie tevis.
Noskūpstīšu tavas lūpas,
Ieritināšos zem tavas segas...

Ikvienu klausies,
Retam balsi dāvā,
Ņem katra padomu,
Bet spriedi pati!

Tu mīli mani
Es mīlu Tevi.
Mīlēsim abi,
Tad viss būs labi!