Romantiski apsveikumi

Nav jūra bez vētras,
Nav sirds bez sāpēm.

Lai jums veiksme pasniedz roku,
Prieks lai vienmēr durvis ver,
Lai jums gaišu saules staru
Katru jaunu dienu sniedz!

Šais dienās, kad gadi tev mijas,
Daudz ziedu ceļā lai plaukst.
Un vienmēr lai pavada tevi
Tik laime un jaunības balss.

Ļaujiet novēlēt jums lielu saimi,
Lai jūsu dzīvē prieka stundu daudz.
Ja ceļš ir grūts, lai aokārt draugu saime,
Kas roku spiež un jūs tālāk sauc.

Nevar visus skaistos ziedus
Savīt vienā vainagā,
Nevar visus mīļus vārdus
Pateikt vienā pantiņā.

Paskaties debesīs... Tā mazā zvaigznīte nes smaidu un sveicienus no manis...

Ja tev dzīvē gadās bēdas
Apsēdies uz malkas grēdas,
Skaiti pagales pa vienai
Līdz pat savai kāzu dienai!

... Un vēl par to es Tevi iemīlēju,
Ka vienīgais Tu manus vieglos vējus
Ar stiprām pavadām, ar drošām rokām sēji
Un tie vairs projām steigties negribēja.
Kā zirgi smaržīgajās Jāņu naktīs,
Ar tumsu sapīti, ar zvaigznēm zālē,
Ar baltām, nenopļautām pīpenēm
Tie maigie, zīžainie,
Tie siltie vēji.
Bet var jau būt,
Ka Tevi iemīlēju
Bez visa tā, bez it nekā
Tāpat kā tumsā taurenis uz liesmu skrēju
Un nesadegu – Tevī uzmirdzēju.

Iemīli mani melnu, baltu mīlēs daudzi,
Iemīli mani melnu ar visu sāpju kaudzi,
Iemīli skumjās acis, smeldzošos, asus vārdus,
Iemīli vājuma brīžus, kad negribu redzēt nevienu.
Satver manu roku cieši tad, kad vēlos projām iet,
Atstum malā tumšu domu, neļauj skauģu sunim riet.
Iemīli mani tumšu, nebūt bez nakts i dienai,
Kļūsti par zvaigzni spožu man dzīves naktī vienai,
Skarbumā salušiem vārdiem neļauj kļūt mīlai par salnu,
Spītējot svešuma vējiem, iemīli mani melnu.

Tā nav mīlestība, kura māk
Gadiem ķircināt un gadiem plosīt.
Mīlestībā tā kā zibens nāk,
Atnāk balta, uzliesmo un nosit.

Vai vēlies Mani šonakt Sev?
Es būšu sapnī blakus Tev!
Un Mani kaisles pilnie skūpsti,
Ar rozes ziediem apbērs Tevi!

Dzīve kā tuksnesis, oāze tuksnesī ir Tava mīlestība, sargies, ka nepazaudē to vietu, kur Tu spēj dzīvot
.. `... `. “.

Dzīves saule vēl ir rītos,
Rozes vēl ir pumpuros,
Nesēro pēc tā, kas bijis
Labāk gaidi to, kas būs!

Es paņemšu pusi no sāpēm,kas tavā sirsniņā griež Vēl es paņemšu rūpju nastu kas tavus plecus spiež Vēl es smaidīšu katru rītu, kad acis atvērsi tu, Kad ar pieskārienu, tik maigu, tu mani modinātu. Vēl es pateikšu, cik skumstu, kad tevis nav Un, redzot tik mīļās acis, es smaidā atplaukšu jau. Kluss maigums man piepilda sirdi, tik liels, ka pat nedaudz sāp. Es vairs neteikšu nelaipnos vārdus, kuri pār lūpām grib kāpt, Jo tikai vakar sapratu tieši, cik daudz man nozīmē tu. Pie tevis turēšos cieši cieši, lai kur tu ar neietu.

Neesi kā lepna roze,
Kas aug dārza vidiņā.
Esi tā kā vijolīte,
Kas aug dārza maliņā.

Ar lūpām aizvēršu tev acis ciet
Un mīļi lūgšu gulēt iet,
Un skūpstīšu es tevi tā,
Ka neaizmigt tev šā vai tā!

Ne jau visi īsti draugi,
Kas tev līksmi roku spiež,
Bet gan tie, kas bēdu brīdī
Līdz ar tevi bēdas cieš.

Paldies mīļā Tev par skūpstu
Tas bij negaidīti, jauki
Bučas Tev lai baudas laimē
Tu kā mīlas puķe plauksti!

Ja es nebūtu iemīlējusies,
Es Tevi liktu mierā.
Ja es Tevi nemīlētu,
Es neraudātu.
Bet es esmu iemīlējusies,
Un es mīlu Tevi.
Un Tev no tā neaizbēgt.
Lai ko Tu darītu,
Lai ko Tu teiktu,
Es neatkāpšos,
Jo mīlu Tevi...

Un, kad man nekas vairs netīkas,
Es ieguļos zālē
Un ļauju, lai smilgas pār mani līgojas....
Un redzu..
Uz rasas Zvaigznīti,
Stiebra galiņā,
Velkas mazs Kukainīts –
Tik liels kā trīs matu kamolīts.
Bet dreb viņš un trīc,
Ka tik nu kāja nepaslīd!
Un dreb viņš un baiļojas nabadziņš –
Un kā nu nē!!
Tāpat savs romāniņš....