Romantiski apsveikumi

Saule rasu noskūpstīja
Pašā rīta agrumā
Pērļu pērles izbārstīja
Vasariņas viducītī
Pati gāja starodama
Visu apkārt mainīdama
Ziedu ziedus plaucēdama
Mīlestību izsēdama
Iemeta tev dvēselītē
Gaismas pilnu kamoliņu
Lai tas rit un tinas droši
Cauri visai pasaulītei
Lai tas gaismo tumšās takas
Vēju vējos skanēt liek
Dzīvesprieka melodiju
Sirds lai vienmēr dzirdēt var.

Naudas pilnu garu zeķi,
Pieliekamā maizi, speķi,
Pilnu galvu gaišu domu,
Veselību, labu omu.

Man nevajag daudz...
Tikai rokas, kas maigi spēj glāstīt
Dvēseli pilnu ar Sauli,
Un vēl lūpas, kas maigi spēj skūpstīt!

Uzlūko debesis!
Vai redzi mazos spožos punktiņus?
Tu domā, ka tās ir zvaigznes?
Nē tie ir caurumi uz paradīzi,
Kurus atstājuši tādas mīļas dvēselītes kā Tu!

Būt divatā ar tevi,
Pie kamīna, kurš kvēl,
Gribu to izbaudīt kādreiz,
Lai vēlāk nebūtu žēl.
Būt divatā zem zvaigznēm,
Kuras spoži spīd,
Sajust tavu augumu,
Kurš nekur neaizslīd.

Ja man slāptu,
Vai Tu veldzētu skūpstos?
Ja man sals,
Vai sildītu glāstos?
Jā, jā,
Tad pasniedz man no sevis nedaudz,
Un es paņemšu Tevi visu!!!

Mīlēt un cīnīties,
Ir galvenais.
Mīlēt un tik mīlētam,
Ir labākais,
Mīli un piepieldīsies,
Tava sirds ar mīlu.
Jo mīlēt Tu vari,
Tikai vienu!!!

Reizēm man leikas,
Ka esmu daļiņa no Tevis
Varbūt pat,
Pusīte no sirsniņas Tavas...

Gribētu būt sapnis,
Lai tikai visu nakti,
Būtu kopā ar tevi.
Nespēju aizmirst to smaidu,
Ko tu man devi.
Neticēju enģeļiem,
Pirms nesatiku tevi.
No sirds tevi mīlu,
Redzi, dēļ tevis ceļos krītu.
Mīlu tavu smaidu,
Mīlu tavu skatienu,
Mīlu tavu pieskārienu,
Tu mani mīli, es zinu,
Katru mīļu brīdi to pieminu.
Naktī neaizmirsti par sapnīti,
Un lūdzu,
Sapnītī neaizmirsti par mani.
Lai arī kur tu būtu,
Lai arī ko tu darītu,
Zini, es tevi mīlu ļoti,
Ceru ka tu to saproti

Sieviete un vīrietis – tās ir divas notis,
Bez kurām cilvēka sirds stīgas
Nevar atskaņot nevienu,
Pareizu un pilnīgu akordu.

Vajag – lai cilvēks mīlētu ļoti!
Un kāds viņu – mīlētu – ļoti!
Vajag – lai cilvēks ticētu!
Un viņam – kāds ticētu – ļoti!
Vajag – lai cilvēks ilgotos!
Un pēc viņa – kāds ilgotos – ļoti!

Dzīves tiltu būvējot
Stipras sijas liec,
Lai pār viņu staigājot
Iekšā neiestiedz!

Mīlestība kā stīga- sākas sirdī, ietiecas debesīs. Skrien garām vēja pirksti un uzspēlē sonāti, uzspīd velīnā rudens saule un notis izskan kā skūpsti. Es tikai nesen sapratu, ka arī starp manu un tevi ir stīga. Kad sapņos dzirdu Mazo naktsmūziku, to izpilda tavas mīlestības pilnās sirds, tavas mīlestības pilnās elpas simfoniskais orķestris. Kad eju pa ielu, tavas mīlestības pilnās domas riņķo ap mani kā naktstauriņi un gaiss tā dīvaini žūžo. Mīlestība vienmēr ir stīga. No sirds uz sirdi. No vientulības uz pasauli. No dvēseles tumsas uz dievišķo gaismu. Vienīgi mīlestība dara dzīvu!

Es ienīstu Tevi
Un Tavas acis
Es ienīstu Tavas lūpas
Un smaidu uz tām
Es ienīstu tā kā
Nelabi metas
Un pa visu vairāk
Es ienīstu sevi
Jo mīlu Tevi un
Nespēju Tevi nīst

Es baidos apmaldīties vārdos,
Ja man tos skaļi izteikt nāktos,
Es labāk sēžu klusumā...
Kam velti runāt, ja var klusēt nedomājot ne parko?
Jo viss, kas izteikts skaļiem vārdiem,
Mirkli brīnišķo sabojā...

Ieklausies…. Ieklausies sirdī manā Tā pukst vienīgi Tev… Katru sekundi, katru brīdi, Lai arī cik tas labs vai slikts, Es dzīvoju tādēļ, lai būtu Tev blakus! Ieklausies un sadzirdi ko tā lūdz un saka, Tieši tādēļ, ka Tu esi, es smaidu… Tikai ar to, ka Tu esi, man pietiek! Bet visvairāk par visu Vēlos sajust Tevi sev blakus… Sajust Tavus pieskārienus, skūpstus, mīļumu… Es Tevi dievinu un tas vien jau ir daudz! Tev varētu dot visu, Bet diemžēl, man ir tikai sirds… Un tā jau pieder Tev! Man patīk katra diena, katra nakts, Jo man patīc Tu! Redzēt kā tu smaidi, Dzirdēt ko tu saki…. Pat ar to man pietiek, lai būtu laimīga! Man esi Tu, un neviens nemainīs to! Būt kopā ar Tevi, tas ir kā sapnī No kura nevaru un nevēlos pamosties…. Ar Tevi kopā ir tik labi… Tik nožēlojami labi….. Un man vairs neko nevajag…. Tikai Tavu smaidu……

Es lūdzu tevi nerunāt
Pārāk daudz nedomāt
Tu izliecies it kā viss kārtībā...
Baidos es būt klusumā
Jo tur esi tu tuvumā...
Tik bailīgs tavs pieskāriens
Tad laikam viss beidzies...
Baidos pat parunāt
Pat acis vēl ciet
Lūdzu tevi nerunāt
Bet vairs nav kur skriet
Altiek mums vien padomaat...

Manas jūtas kā puķes, kas naktīs zied – tam zvaigžņu augstums un mēness baltums. Tu drīksti pa piena ceļu nākt un tās visas salasīt...

Tu sēdēji tepat man blakus vējš glāstīja vien tavus matus,
Tu klusi mirkli iesakatījies manī
Un pārvērtās šis mirklis sapnī...

Lai tu visu mūžu saglabātu
Dzidra maija rīta možumu,
Asu domu, nerimtīgu prātu,
Dzīves prieku, degsmi, maigumu!