Romantiski apsveikumi

Man vienmēr ir paticis būt ar tevi. Man gribas tavus stāstus, man gribas tavus jokus, man vajag tavu mieru, tavu nosvērtību, to, ka ar tevi ir loti interesanti. Es sajuktu prātā, ja es nepateiktu, ka man gribas tevis vairāk... Man vajag tev pieskarties, man vajag, lai tu pieskartos man, man gribas, lai tu skaties uz mani. Un pēc tam, lai es ieritinātos pie tevis azotē un vienkārši būtu! Tu man esi viss!

Es ieeju tumšajā, drūmajā zālē,
Un veros visapkārt, bet Tevis šeit nav.
Man gribas te raudāt, gribas te smaidīt,
Bet mūzikas skaņas to neatļauj.

Zinu, arī tavā sirdī
Šonakt mīlas rozes dzied
Un tu izej naktī laukā
Klausīties ko zvaigznes dzied!

Es gribu par daudz...?
Klau, mīļais!
Es gribu Tava būt,
Ne rīt, ne parīt
Bet tulīt.
Gribu daudz Tev teikt,
Bet nevar vārdus sameklēt.
Vienkārši atplest rokas,
Un Tevi maigi apskaut.
Gribu lūpas Tavas just,
Just kā sirds Tava pukst.
Gribu, lai Tu dzirdi
Ko mana sirds Tavai čukst!

Roze mūžam nav bez ērkšķiem,
Gads – bez dienām lietainām.
Dzīve mūžam nav bez sāpēm,
Laime nav bez asarām.

Es tev dāvināšu baltu dienu
Mums tā abiem kopā piederēs.
Tā starp parastajām
Būs kā trausla bite
Rūgti smaržojošās pienenēs.

Solīt varam daudz,
Arī baudīt varam daudz,
Mirklis – vai tā ir Dzīve?
Nesteidzies – pagaidi mani sev līdz........

Gribu ieaugt Tevī kā koks
Savus zarus ap Tevi tīt.
Kā lapu tīmekļiem Tevi
Sapīt un sasaistīt.
Gribu savējās saknes
Caur tavējām dzīt,
Kad nokritīs tavas lapas,
Lai manējās arī krīt.
Gribu pieaugt pie Tevis kā koks,
Liānas gredzeniem vīt,
Lai tad, kad reiz saauguši
Neviens nevar atskaldīt!

/D.Dreika/

Es izvēlējos palikt, Tu – aizceļot
Un kurš no mums ir vainīgs,
Kurš būs tagad laimīgs?
Es vienu lietu zinu
Mīlēt nespēšu vairs tā...
Nevienu dzīves mirkli, es dzīvot negribu!
Pēc saldiem mīlas vārdiem, Tu mani pameti,
Tu saplēsi man sirdi, Tu paņēmi to līdz!
Un varbūt kādreiz, es Tevi satikšu,
Tad jūtas ko es jutu,
Es just vairs nespēšu!
Kādēļ Tev bija jāskrien,
Kādēļ bij jāaizbrauc,
Kamdēļ Tev bija melot,
Kamdēļ man prātu jaukt?

Tavas acis vienmēr
Kārdinās manējās,
Tavas lūpas vienmēr
Uzsmaida manējām,
Bet mana sirds,
Alkst pēc tavējās!

Dzīvo tu ar sirmiem matiem,
Brauc ar tamborētiem ratiem,
Meklē dzīvē tādas takas,
Kur uz celmiem augtu bekas.

Kaut kur ir pļava –
Viena vienīgā pasaulē – Tava!
Naktīs viņa Tev sapņos smaržo
Un rītos vēl ilgi uz lūpām
Jūti medus garšu
Lai arī Tev pieder pļava,
Kurā tikai atliek ieiet
Un kur Tu būsi laimīga.

Seksā ir kā alpīnismā – tas, kas jau saniedzis kalna virsotni, apskauž tos, kas vēl tikai kāpj.

Es šodien beidzot brīva jūtos Nemocos vairs sapņos ļaunos Tik zinu, paldies Tev par to Ka devi man iespēju pēdējo Es apsolu Tev pierādīt Ka mani var arī neienīst Reiz jau Tu teicies, ka mīli Bet beigās tomēr vīli Tad nāci pie manis tik domās Sapņos ļaunos un cerībās, Bet tagad es zinu uz brīdi Mazmazītiņu laika sprīdi Es laimīga būšu pie Tevis Un spēšu es nežēlot sevi Es ceru, ka šoreiz ilgāk Mazlietiņ skaistāk un patiesāk Mūsu mīlestības pavediens vērpsies Godīgumā un patiesībā tērpsies Un pat tad, kad laiks tai būs beigties Tu man par draugu sauksies…

Sajust vēlreiz tavu elpu,
Tavos glāstos vēlreiz slīkt.
Aizpildīt šo tukšo telpu,
Kura manā sirdī mīt!

Ej savu ceļu droši,
Lai rozes tev bez dzeloņiem
Zied ceļa malā koši.

Savos spārnos pacel zvaigzni,
Tā kas sakarsusi spīd,
Lietus lāses sakrāj spainī,
Visas tās, kas zemē mīt.

Mīlī mani, ja nē, tad es tevi par zveigzni pārvērtīšu,
Kad vēlēšos no debesīm tad tevi nonesīšu,
Tad tevi kā zveigzni es mīlēšu,
Un arī tev nāksies mani mīlēt...
Labāk mīli mani, ja negribi kļūt par ZVAIGZNI!!!

Saldā elpa, siltās rokas,
Tavas acis, kas grimst manās,
Izdzēš vienatnības mokas
Bezgalīga sakļaušanās.

Un bija tā diena... Tas vakars... Kad tiešām sapratu, ka tā MĪLETĪBA ir atnākusi... Tā stāv man blakus.... Tieši starp mums.... Un tas bija tik neaprakstāmi skaisti.