Romantiski apsveikumi

Es Tev atvēru visu savu dvēseli
Bet tev nepietika
Es noliku savu dzīvi tev pie kājām
Bet tu vēlējies vairāk
Es esmu viss, kas es jebkad varētu būt
Bet man nekas cits neatliek
Kā censties
Kā mīlēt tevi vēl vairāk
Līdz kamēr ūdenim pazudīs slapjums
Un ledum – aukstums.
Tad varbūt sajustu, ka pietiek
Ka nevajag neko vairāk
Ka viss ir pietiekami
Ka ar manu Visu Tev pietiek!

Ja ar mīļo pēkšņi
Gadījies jums strīdiņš,
Tie, kas mīl, jo bieži
Sīku ķildu sāk.
Tad viens otram acīs
Paskatieties brīdi,
Dažkārt labāk nekā vārdi
Skatiens runāt māk.

Lai tumsas nav,
Lai staro tikai diena
Un galvenais ka vēlu tev –
Lai sirds nekad nav viena!

Tu atvēri durvis uz manu sirdi. Man nebij ne jausmas ka tādas ir, nedz kur tās tieši atrodas. Tas, ka nevaru iemigt, man ir grūti koncentrēties, ka dažbrīd sēžu nekustīgi minūtēm ilgi un domāju tik par tevi, nav pat tas galvenais. Tas, ka man trīc rokas, manas domas dodas ceļojumā, mans skatien noskaidrojas un nerimstošs smaids pilda manu seju, tā ir laimes sajūta. Domās mana rokas glāsta ķermeni, kuru tās vēl nepazīst. Domās manas lūpas skūpsta muti, kuras garša tām vēl ir sveša. Domās manas acis lūkojās divās citās, kas atspīd kā zvaigznes. Tu tikko esi atvēris

Ar skatienu, ko neizbeigšu minēt,
Pie manis pienāci – tik pārsteigta, vēl jauna...
Pie manis pienāci un nosarku es kaunā,
Jo sirdi noslēpt nepaspēju. Tu pienāci tik spēji
Ar skatienu, ko neizbeigšu svinēt.

Acis kuras aizmirst nevaru es,
Kā debesis zilas kas mākoņus nes.
Mīlu tās vienas,
Tikai tās vienas
Tās zilās debesu acis.
Raudzīties tajās varu ik dienas,
Skaistas, mirdzošas acis tik lielas.
Mīlu tās vienas,
Tikai tās vienas
Tās mirdzoši skaistās acis.

Tālu, tālu saule lec,
Tālu dzīvo tu un es,
Lai gan tevi neredzu,
Tomēr tevi sveicinu.

Šajā pasaulē tu varbūt esi tikai cilvēks, bet kādam tu esi vesela pasaule!

Man likās, ka nosargāsim ko tik ilgi meklējām
Ka nav tāda spēka virs zemes, kas spētu mūs šķirt,
Bet es kļūdījos
It vis šajā pasaulē piedzimst un mirst

Nav nakts bez pieskārieniem kaisliem,
Nav nakts bez saldiem skūpstiem,
Nav nakts, ne diena diviem mums,
Ja pāri abiem debesjums...

Kas tik priecīgs skrien par laukiem?
Kam tāds skatiens balts un tīrs?
Apakšbiksēs tērpies baltās, jož uz mājām Valentīns!
Vēlu tev mīlēt to, ko ir vērts mīlēt!!

Kāpēc, kad redzam zvaigzni krītam no debesīm mēs ko vēlamies? Tāpat ir skaidrs, ka nejau dēļ krītošās zvaigznes mūsu vēlēšanās piepildīsies. Bet uz šīm neilgajām sekundēm skatoties uz zvaigzni krītošo debesīs mums ir iespeja iedomāties sev patīkamu, mīļu cilvēku, vēlēties ko tādu kam būtu grūti piepildīties vai kaut vai padomāt par naudu. Katrs šajās sekundēs par sev vajadzīgāko domā...

Mūžam atceries mani,
Mūžam atceros Tevi,
Kautdien vai nakts –
Tu esi mans!

Pēkšņi aizliegta mīlestība, kā sarkana magone trīs... Tu baidies, ka sveša balss šo puķi par nezāli sauks... Ai, kāpēc gan nezālei rūgtai zieds ir tik sarkans un īsts...

Ietīsimies miglā abi,
Lai mums kopā būtu labi!
Skūpstus sniegsim šajā naktī,
Lakstīgalu dziesmu taktī.

Mīliet viens otru, jo mīlestības nekad nebūs par daudz.
Neīsti draugi ir, kā ēna, kas mums seko, kad staigājam saulē, bet pazūd, līdzko nokļustam tumsā.

Man plaukstā krīt sniegpārslas –
Tik trauslas, ka bail pat elpot.
Šovakar es Tev sūtu leduspuķi,
Kas zied manā logā.
Pieskaries tai un tā uzziedēs vēl krāšņāk!

Vai Tev miļi vārdi patīk?
Es Tevi mīlu!
Lūdzu neatraidi mani,
Tu zini ka vienmēr Tevi mīlēšu!

Nesmej par citiem, kam dzīve ir grūta,
Nesmej, kam sāpēs salauzta sirds.
Esi kā saule, kas silda un glāsta,
Arī to ziedu, kas dubļos ir mīts.

Kartiņu, kad atvērsi,
Apsveikumu lasīsi,
Zini, ka no visas sirds
Prieku, laimi vēlu tev!