Romantiski apsveikumi

Mīlestība nāk nemanot –
Tā atnāk un klūsiņām ielaužas cilvēka sirsniņā.
Un, ja jūti, ka tā it jau klāt,
Tad slēdz sirdsdurvis ciet.
Un atslēgu iemet Daugavā,
Lai nekad to nevar atrast
Un izlaist mīlestību ārā!

Mīlestība ir kā sega, kurai pa priekšu ir jātdot savs siltums, tad tā Tev atdos savu divtik, taču segas paliek netīras un bieži mazgājot dilst, tapēc tās ir jāmaina, bet ir grūti, jo pieķeramies un iemīlam, bet veco tik grūti pamest un ne vienmēr jaunā silda tikpat labi kā vecā...

Draugiem vienmēr ir ko runāt,
Stundas rit kā mirklis jauks,
Svētdienās vai darba dienās
Katram vajadzīgs ir draugs.

Šķiet atkal klāt ir laiks, kad jūra šalc, un viļņi apskalo mūsu augumus...
... Un atkal jūtas bango, un atkal kaisle pieaug...
.. Un atkal esmu es ar Tevi...

Ai, brīnumainās, gaišās dienas,
Cik dzīve neparasta šķiet,
Kad jaunība pie sliekšņa pienāk,
Bet bērnība vēl neaiziet!

Jāiet ceļu savu – jāiet īsto,
Jāiet mīlot, paklūpot un nīstot,
Nav bez grambām laimes takas tādas –
Vai tās ziediem, vai tās sniegu klātas.

Dod man savu sirdi, lai es varētu elpot,
Dod man savu roku un mes varēsim lidot,
Dod man iemeslu un es mīlešu Tevi..

Tik īsu brīdi tavai būt,
Kā atvadoties vaigam pieglaust vaigu,
Kā asaru uz rokas gaistam jūt,
Tik īsu mirkli tavai būt.. Un aiziet...

Skatos ilgi viņam sejā es,
Sāk parādīties dusmas un asaras...
Kāpēc sāpini mani tu? Jautāju teu es...
Kas būs tālāk, ko domāt man tālāk?
Vai vis ir cauri?
Atbildi, neklusē taču...

Caur nakts zilgmi, Caur vēju viegli, Ar basām kājām Pie eņģeļa steidzi. Caur atkušņa plīdiem, Caur pavasara smaržām, Steidz eņģelisp pie tevis Ar atplestiem spārniem.

Tu gribi atkal viņu redzēt
Un kā upe pie viņa tecēt
Tu gribi satikt viņu vienu
Un būt ar viņu visu dienu!

Man tikko zvanīja no debesīm....
Un pavēstīja, ka esmu savākusi visskaistāko eņģeli uz pasaules....
Tas laikam nozīmē tevi....

Vai godīgi pret otru
Slēpt jūtas savējās,
Tās nenes laimi dzīvē,
Tām lemts nav izpausties.
Lai paliek sirdī manā
Gan mīla, laime, naids
Tās saplosa man sirdi
Bet, Tevi neskar tās.

Mūsu laime kā cīrulis zilgmē –
Te smejas, te raud.
Tai nav vajadzīgs itin nekas
Un vajadzīgs daudz.

Tu kādreiz prasisi man.
Ko es mīlu visvairak?
“Tevi vai dzīvi?“
Tu apvainosies un aiziesi, un nekad neuzzināsi,
Ka mana dzīve esi Tu!

Ļauj man Paradīzes vārtus vērt,
Tavā sirdī mīlu sēt.
Vārdi, kas tiek noklusēti,
Lai liek sirdij notrīsēt...

Ja man slāps, Tu veldzēsi skūpstos?
Ja man sals, Tu sildīsi glāstot?
Ja es lūgšu Tu dosi?
Ja tā, tad pasniedz man mazo pirkstiņu
Un es paņemšu Tevi visu...

Vai putniņš drīkst dziedāt,
Kur drūmi šalc mežš,
Vai drīkstu tev rakstīt,
Kad esmu vēl sveša.

Tu esi gaisma manī iekšā, es katru nakti turu to pie sirds! Tu manā iztēlē man katru dienu būsi priekšā… Kā liela mīla, kas manā sirdī vienmēr spoži mirdz! Bet gaismas spīd un gaismas arī nodziest Pie tā nav vainojams neviens Mans lepnums neļauj gaismu atkal iedegt Un lēnām nomirst arī mana sirds! Vai mēs to abi darām tīšām? Vai apzināmies kā tas ir? Mēs savu dzīvi nežēlīgi plēšam Un asinis un spilvena kā asaras vien pil… Es vēlos dzīvot roku rokā! Un tagad zinu, kas man esi tu…. Ka visu, lai mēs būtu kopā, Es nedomājot kādam atdotu! Es lūgšu tev kā toreiz mani sildīt…. Un paskaidrot ,ko vēlos es, Jo nespēju to tagad saprast pati Un savus vārdus vēlos tālāk mest! Es tevi, lūdzu, turi mani cieši…. Pat ja bēgu – turi Pat ja raudu – smaidi, Pat ja raidu – GAIDI! Jo esi mana gaisma, ko katru dienu turu es pie sirds Tu manā iztēlē man vienmēr būsi priekšā Jo esi mana lielā mīla, kas manā sirdī pirmo reiz tik spoži mirdz!

Ar salauztiem spārniem, pretodamās sāpju un iznīcības vētrai
Mana sirds stāvēja uz klints malas
Un čukstēja:
“Nekad man vairs neredzēt Tavu seju,
Nesajust Tavu siltumu
Neskūpstīt Tavas lūpas... ”
Dievs, kā sāp..