Romantiski apsveikumi

Mīlestība ir tas, ko Tu man nozīmē... Un Tu man nozīmē VISU!

Ja vaicātu Dievs, ko gribu es vēl. Vai bagātu dzīvi, vai garu. Es atbildētu – Lai mīl mani kāds. Un lai mīlēt kādu es varu.......

Ja lietus līst – zini, ar to es Tev glāstus sūtu,
Ja spīd saule – ar saules stariem mani smaidi pie Tevis steidz,
Ja vakars vēls un zvaigznes krīt – tie skūpsti, kas klusumā Tev solīti... :))

Tavos svētkos vēlu tev
To, ko vēlējos es sev:
Prieku, naudu, puķu vāzi,
Pudeli un lielu glāzi.

Es piedzimu pasaulē,
Lai kopā ar tevi satiktu ik rītu,
Es piedzimu pasaulē,
Lai tavas rokas sasildītu
Ne tikai dienu, ne tikai mūžu
Zem debesīm zilgām,
Divus mūžus, trīs mūžus
Daudz ilgāk.

Kad es domāju, es domāju par TEVI.
Kad es sapņoju, es sapņoju par TEVI.
Kad es gaidu, tad tikai TEVI.

Tik grūti likt punktu tur, kur sirds liek komatu.

Pats nenojauzdams Tu labu dari man, Ar to, ka šajā pasaulē Tu dzīvo Kā vējš, kas pusnaktī pie Tava loga skan Man vaigus noglāsta, pār mani līksmi plīvo..

Velā naktī mēness spīd,
Bezgalīgās tāles manas domas slīd.
Gribētos tevi satikt...
Skūpstu sniegt,
Un cieši, cieši samīļot!

Kad nakts liek dienas gaismai atkāpties,
Bet miegs vēl lakstus never ciet,
Tad tik pie Tevis manas domas iet
Un ļaujas sapņu burvībai.

Kas par mīlu teic – mūžīga, skaista,
Tas par viņu vēl nezin neko.
Tā ir mirklis. Bet mūžam mūs saista
Tikai ilgas un sapņi par to.

Es atceros to vakaru...
Tavu seju... Acis...
Glāstus, skūpstus...
Un ilgojos pēc tā...
Man par Tevi ir jādomā...
Ik mirkli, kad neesi klāt...
Grūti...
Bet ceru Tevi drīz atkal satikt...
Un sajust Tavus elpas vilcienus...
Tavus maigos glāstus..
Un Tevi...

Piedzimi tu. Tu biji vienkārši tu, līdz piedzimu es. Nē, tu nē-es! Mēs nezinājām, ka reiz mūsu ceļi krustosies. Mēs vienkārši dzīvojām. Bet tad liktenis izlēma parotaļāties ar tevi un mani. Viņš sakrustoja mūsu ceļus un mēs satikāmies. Mums kopā bija labi. Mums abiem bija spārni, mēs varējām aizsniegt zvaigznes un sarunāties ar mēnesi. Uz spārniem atnesām laimi, lai arī šeit, uz zemes, mēs esam laimīgi. Un tad notika kaut kas šausmīgs, liktenim šī spēle apnika! Viņš kā mazs bērns nolauza mums spārnus. Mums zuda spēks pacelties. Uz zemes izsīka arī laime, ko bijām nonesuši no debesīm uz zemes. Zuda viss, kas mūs saistīja. Tu aizgāji. Šķiet tev tas sāpes nesagādāja. Cietu tikai es. Salauztā sirds asiņoja un sāpēja, līdz liktenis par mani apžēlojās un ļāva man tevi aizmirst!

Ļauj man pieskarties Tev
Ļauj domāt par Tevi,
Ļauj pateikt, ka MĪLU TEVI!:*

Mīli bērnība – un tu sapratīsi,
Cik maigi var mīlēt.
Mīli jauniba – un tu sapratīsi,
Cik stipri var mīlēt.
Mīli vecuma – un tu sapratīsi,
Cik ilgi var mīlēt.
Mīli visu muzu – un tu sapratīsi,
Cik labi ir mīlēt.

Es vienmēr būšu pusceļā uz Tevi, jo mīlestības ceļam gala nav....

... Mūžīgās bailes.....
Tu redzi vienu
Es – otru
Es baidos,
Jo man nav pie kā palikt.
Es zinu, ka Tu ietu tālāk,
Bet man...
Man ir bail.
Es baidos, ka Tevi neredzēšu mūžam,
Bet Tu man teic:
“Ka tikai vienu dzīvi dzīvo!”

Cik saulītei mirdzošu staru,
Tik sveicienu sūtu tev!
Cik avotam tekošu viļņu,
Tik laimītes novēlu tev!

Tu zini, kur ir Tava laime...
Neļauj tai vēlreiz izslīdēt no Tavām rokām....

Lai katrs saulesstariņš,
Kas silda mūsu sirsniņas,
Iespīd tavā sirsniņā,
Un iečukst cik ļoti Tevi mīlu es!